Šī ir aklā vēstule. es neredzu, ko es rakstu,
Tu neredzēsi, ko Tu lasi. VaVarbūt kaut kas ļoti aizbrauks, bet nez vai tam vairs būs nozīme. Es Tevi neredzu, Tu mani neredzi,
Mēs abi stāvam pie loga un ir vienalga vai tumšs vai gaišs, mēs jau esam palaiduši.
Saikne pazuda. Vēl kādu brīdi man bija tāda kā ilūzija par to, bet nu, liekas, es saprotu.
No viņas mutes nāca vārdi, kas reiz bija manī, viņā kūsāja uguns, kas manī ir apdzisusi. Ko man ķerties, ko vilkties kā siekalai līdz? Sen atpakaļ, pirms trim gadiem ar astēm Tu teici nē. Nezinu, vai Tu toreiz zināji vai darbojies instinktā vai vien ieturēji savu s tilu, bet es atceros nē, man kaut kā nepietika ar nē, man tolaik bija interesanti, es pārkāpu bez mēra sajūtas, bet ar kādu drošības uguni, ka būs viss labi. Tagad uguns ir izplēnējusi un nu es redzu sekas, redzu s kaudību un sāpi
redzēt uguni, kurues pazinu,
svešu.
YOU ARE READING
Pasts noklīdis.
RandomTu izsūtīji vēstules, bet tās adresātu nesasniedza. Tās iesprūda uz papīra, piešuva ar burtiem. Apturi manu grimstošo kuģi, tas pilns ir līdz malām ar pārdomu kravām un atbildēm noklusētām. ^u^ nelielas vēstules nezināmiem dažādiem personāžiem bez k...
