[Es ļoti varētu aizmirst adresātu, bet es nesaukšu tevi vārdā tāpat]
Es biju slikta meitene. un pati pie tā esmu vainīga. neviens nesliktināja.
Kāpēc es rakstu? Es kaut kā vēlos izstāstīt, bet daudz spēcīgāk jūtu to, ka es ļoti ļoti negribu, lai tu zinātu. ļoti par daudz. ārpus rāmjiem, ārpus domājamajām kastēm. man kaut kā rūp un negribu to atzīt.
Es nedistancējos no tevis nejauši, ne arī "tā vienkārši gadījās" .. es to darīju apzināti un tas bija nepareizi, tāpēc nevaru to atzīt acīs. pat lielu kilometru attālumā. pat ar tādu varbūtību, ka tu mani satiksi nākamajā pavasarī un ne agrāk.
bija ikoniņas. automātiski pieliktie simboliņi. un man ļoti ļoti nepatika, kādu saistību tie norādīja. jā, jā, tas tāpat neko nenozīmē... man nepatika. varēju zobus griezt. Hņākt būtu bezjēdzīgi. bet bezjēdzīgi būtu arī pievērst uzmanību tādiem maziem, automātiski pieliktiem simboliņiem.
visvairāk tas būtu... bērnišķīgi.
Es izvairījos no tevis, tā tas bija, un es to darīju speciāli, lai no simboliņiem tiktu vaļā. to mērķi es sasniedzu, bet tavas vainas tur nebija no sākta gala.
Tikai mana vaina. un manu bērnišķīgo domu
YOU ARE READING
Pasts noklīdis.
RandomTu izsūtīji vēstules, bet tās adresātu nesasniedza. Tās iesprūda uz papīra, piešuva ar burtiem. Apturi manu grimstošo kuģi, tas pilns ir līdz malām ar pārdomu kravām un atbildēm noklusētām. ^u^ nelielas vēstules nezināmiem dažādiem personāžiem bez k...
