Es nāku ar to pašu, tikai garāku bēdīgo ziņu par manu aizņemtību un negatavību nodoties. Es saprotu, bet laikam ne līdz galam, ka kolektīvs veidojas no tādiem cilvēkiem, kas ir motivēti dzīvi pakārtot korim. Es arī zinu, ka atnākot nebiju gatava par tādu kļūt. Viens no svarīgākajiem iemesliem būtu tas, ka man jau ir šāds koris, kas sniedzas prioritātēs ļoti augstu, tikai toreiz, kad viņiem pievienojos, es biju atklāta par savu aizņemtību un apstiprinoša provokatīvā jautājumā, vai var gadīties, ka pēc nedēļas es eju prom. Mani tur uzņēma, atmosfēra bija citāda, bet man tas likās augsts sasniegums. Nesasniedzamā vieta, kur tāpat neietu, jo laika nav trešajam korim. Tagad šis ir ienācis kā otrais koris, un šoreiz laika nav krietni burtiskāk. Varbūt tā ir slodze, varbūt līmenis, bet īsti neticētu, ka dziesmu svētku gads vien. Ja mērķis pievienoties korim ir tikai svētki, tad nevajag. Es tagad esmu otrādā jautājumā – vai ir vērts būt korī, ja mērķis nav svētki? Vai jūsu interesēs ir turēt kādu dziedātāju, kurš neiet uz svētkiem? Vai jūsu vislabākuma pašpārliecinātība to ļaus pieņemt? Vai man ir vieta kolektīvā ar vienu kāju? Man ir nudien žēl, un šajā situācijā laikam tā, ka nolēmu pievienoties korim tieši tagad. Man sāp nebūt pilnā atdevē, bet savu izvēli dalībai esmu veikusi.
YOU ARE READING
Pasts noklīdis.
RandomTu izsūtīji vēstules, bet tās adresātu nesasniedza. Tās iesprūda uz papīra, piešuva ar burtiem. Apturi manu grimstošo kuģi, tas pilns ir līdz malām ar pārdomu kravām un atbildēm noklusētām. ^u^ nelielas vēstules nezināmiem dažādiem personāžiem bez k...
