Es rakstu, jo ceru no šī iegūt kādu brīnumu, kādu maģisku pavērsienu, it kā vēstule būtu talismans, artefakts, viss, kam es neticu.
Kā katru pavasari (šķiet), analoģijas neskaitot, es Tev zūdu un Tu man. Es Tev esmu tik maz un Tu man. Nenoliegsi. Un šī nav nebūt pirmā reize, bet klusītiņa balstiņa man saka, ka arī pēdējā ne, ka mēs atgriezīsimies . . .
Kā katru reizi, kad Tev uzrakstu, ka irstam, kaut kas uz labo pusi vēršas, bet šoreiz man pat bail Tev pieiet to teikt, jo nekas no šī nav jauns, bet Tu savu dzīvi dzīvo uz priekšu, un es savu arī centīšos. Dzīvo! Dzīvo!!
Te arī viena contra doma – vai gan šis nav tas, ko es gribēju? Palaist, atstāt, nepieķerties, iet savā ceļā bez kādas vilkšanās pie cilvēkiem, no kuriem laika gaitā uzaugusi atkarība.
Manī ir aizdomājies Tavs tēls diezgan tālu no pārbaudītā Tevis Tevis, man ir neskaidrs, ko vajag, bet skaidrs, ka gribu . . . apskāvienu.
YOU ARE READING
Pasts noklīdis.
RandomTu izsūtīji vēstules, bet tās adresātu nesasniedza. Tās iesprūda uz papīra, piešuva ar burtiem. Apturi manu grimstošo kuģi, tas pilns ir līdz malām ar pārdomu kravām un atbildēm noklusētām. ^u^ nelielas vēstules nezināmiem dažādiem personāžiem bez k...
