Tu sēdēji laimīgs un jauns starp saviem cilvēkiem kaut kur tālu šajā realitātē. Man tik bieži šai dzīvē ir salis, gribas sauli par māsu reiz saukt. Pirms neaizsniegtās mūžības viss ir dziestošs, no maniem pirkstiem slīd atmiņas un domas par Tavu neapstrīdēto uzticamētību un Taviem smiekliem. Zūd vēlme un pēc tās izzudīs arī mūžam sāpīgās ilgas pēc pleca vai tuva sirdspuksta. Mans sapnis nebija šāds, bet varbūt tas tikai tāpēc, ka atvadas neliku vienā naktī ar Tevi.
Mēs braucam, mēs zūdam, es jūtu kustību prom savās dzīlēs, kurai nav debespusēm aprakstāma virziena. Es slīdu un Tu neķer, pasīva esmu es arī. Bet zini, es gribēju šo konkrēto un tieši vajadzīgo domu bilst. Kaut kad bez papīra ar ikdienības mazo asuma liesmu. Minstiens un mudžeklis kā sapītam zirgam ganībās. Trešdienas ir beigušās, nu vēl kāds to zina. Tam nesāp, bet man gan. Tam nesāp, bet kā Tev? Tur kāds diktums un centiens, kāda pajukusi nerunātā atkārtotības noruna, kas reiz bijusi.
Kad Tev kādreiz atkal liksies, ka pasaulē nav taisnības vai smacīgs draugu trūkums, atceries kādu mirkli šodienas, jo man tur nekā nebūs, ko atcerēties. Kad Tev gribēsies teikt, ka esi viens kā pirksts un visi draugi dzīvo ārzemēs, atceries trešdienu minūtes, kuras vairs neziedošu lieki trotuāra dubļiem. Neatceries mani, viņa klausās Turbulenci.
You could be my unintended.
Mans netīšāms
YOU ARE READING
Pasts noklīdis.
RandomTu izsūtīji vēstules, bet tās adresātu nesasniedza. Tās iesprūda uz papīra, piešuva ar burtiem. Apturi manu grimstošo kuģi, tas pilns ir līdz malām ar pārdomu kravām un atbildēm noklusētām. ^u^ nelielas vēstules nezināmiem dažādiem personāžiem bez k...
