You know me, I know You... tas bija sen un vairs nav taisnība. Man sāp tas "vairs", bet es pati to tā vien nostādīju sev. Kāpēc es palieku greizsirdīga, ka cilvēkiem ir draugi? Tas nav nedz lōģiski, nedz sakarīgi, nedz arī racionāli kaut vienā galā. Ilgstoši esmu viņas Tagadni līdzinājusi klāt mūsu pagātnei. Kāds faktors nav tik konstants kā vien pret viens absolūtisms gribētu. Ir pagājis laiks, neviens no mums vairs nav tāds pats, pat iekapsulētas attiecības laiks grauž. Tevis pietrūkst. To zinu, to nebaidos atzīt. Bailes domāt, cik tālu, cik dziļi, es varu arī netikt laukā.
Vai jūs esat tālāk nekā mēs jebkad bijām? Kāpēc lai man kaut kas tāds būtu aktuāls vai noskaidrojams? Es varbūt reiz iemācīšos dalīt personīgu informāciju. Varbūt es reiz sev piedošu,ka esmu no tik nerunīgas tautas.
Varbūt tas nāk jau tagad tikai par svētību.
YOU ARE READING
Pasts noklīdis.
RandomTu izsūtīji vēstules, bet tās adresātu nesasniedza. Tās iesprūda uz papīra, piešuva ar burtiem. Apturi manu grimstošo kuģi, tas pilns ir līdz malām ar pārdomu kravām un atbildēm noklusētām. ^u^ nelielas vēstules nezināmiem dažādiem personāžiem bez k...
