17.03. dzeltens

0 0 0
                                    

    Šoreiz taču man nesāpēs, es nemaz ij nesākšu ar Tevi rēķināties, bet tad... tad Tu esi, un es atkal pieķeru pie īstenības par daudz sāpju.. Redzi, ja Tev būtu vienalga, es saprastu un viss, bet nē.  Tev nav.

    Tikai tad Tu nevari runāt,
    tikai tad Tev jāmācās,
    tikai tad Tu aizmirsti,
un es it kā zinu, ka Tu joprojām gribi zināt un būt klāt, bet tā galīgi neliekas. Nemaz. Nejūtas.

    Ir tāda pēcizrāžu melanholija, bet šī nav tāda, šī ir tikai no Tevis, ar koncertu tai ir minimāls sakars.
    Es jau zinu, kā būs, Tu man klusi caur pieri teiksi – piedod, un es Tev no visas sirds jau būšu piedevusi. Tā mēs iesim tālāk, manas skumjas pazudīs un nāks atkal jaunas, ko Tev stāstīt... Vai varbūt šoreiz nevajag, Tu neesi man [nekad] solīts.

Pasts noklīdis.Where stories live. Discover now