Man bail Tevi atlaist. Man bail Tevi atdot. Man bail Tevi nomainīt un ka Tu mani nomaini. Man bail atzīt, cik atkarīga esmu no vientulības idejas un Tevis.
"Dzejniek, Tu piederi ci..." ak, vai, jā, nē, palikšu pie ak... Tā mēs dzīvojam ~tā mēs svinam~, es. Kā lai zinu es... Bet ne tik tālu. Nekā jau tur nebija, tikai dzejas rindas un vējš matos. Izdziedāta nevainīgas brīvības tieksme. Viņi kopā tikai mazliet padzejoja. Un tā es... bet ne Tevi... Kaut tik ne noziedznieku, tik ne Jūliju Cēzaru...
Kož plānotā regularitāte. Un neprognozējamā mūsu laika lenta (jo tā nav tik tieša vai neraustāma kā līnija, nedz arī tik trausla kā stīga. Vistrauslākās stīgas ir metaforām).
Es gribu, un es zinu, ka es gribu negribēt, lai Tu esi mierinājums. Tad domāju, ka būšu nasta. Tas nav vienīgais, kāpēc, jo... iemesli...
Es gribu dēstīt mūžību un sapņot dažus soļus izlaižot. Tā tagadne grūst, un lai grūst, lai plēš, lai liek visu skatīt citādi (1), lai galina, laupa, izvaro, krāpj, jo zemāk ļautiņi krīt, jo augstāk tirāža kāpj (2). Negribu arī Tevi pazīt tikai atmiņās, turēsim tagadni diedziņā. Vai mēs plānosim? Vai mēs dabīgi?
YOU ARE READING
Pasts noklīdis.
RandomTu izsūtīji vēstules, bet tās adresātu nesasniedza. Tās iesprūda uz papīra, piešuva ar burtiem. Apturi manu grimstošo kuģi, tas pilns ir līdz malām ar pārdomu kravām un atbildēm noklusētām. ^u^ nelielas vēstules nezināmiem dažādiem personāžiem bez k...
