Pasts noklīdis.

22.02. gaiši zaļš

      Zināju jau sen tik tālu kā "vajadzētu".
Šķiet, esmu mazliet vairāk tendēta uz izrunāšanās vajadzības sajūtu. Tas gan nenozīmē, ka protu līdz tam nonākt.
      Reiz sen atpakaļ gribēju iet uz priekšu un runāt, uz atpakaļu, katru virzienu darīt vismaz pašiem zināmu. Un kaut kā Tu nekad neatbildēji maniem centieniem runāt par lietām vai blakus parādībām.
      Tagad ir daudz stadiju iziets, kurās es būtu gribējusi runāt. Vārda tiešākajā nozīmē. Un tās ir jau nonākušas tādā atvilktnē, uz kuras rakstīts "pagātne".
      Pēc viņas pārdomu izlasīšanas es atkal atgriežos pie vajadzības. Varbūt pie tā, cik vajadzība joprojām aktuāla.
      Man runāt patīk, tikai parasti tas ir galvenokārt joka pēc. Tomēr šobrīd tikai vārdi apliecina, ka viens otrs vēl te pasaulē eksistē.
      Un tagad, liekas, būtu derīgi pašķaidīt vecus nesaprašanas... nē, neizrunātus akmeņus izrunāt. Lūdzu! Vārdiem un balsi.
... lūdzu...