Vasaras vidū es Tevi biju nolēmusi kā vienu no labākajiem uzticības personu kandidātiem. Izvēle aizgāja uz otru pusi, jo Tu viņu nepazini.
Tagad Tu viņu pazīsti, bet es Tevi vairs ne. Laikam jau arī toreiz vasarā es Tevi nepazinu, ne arī ziemā pirms tās, un tajā rudenī arī ne... Tikai kaut kas bija devis drošas uzticēšanās sajūtu. Varbūt kāds vēl senāks joks vai sarakstes saikne. Varbūt kāda piedomāta sakritība un izpūsts zilonis no maza smaida.
Tagad Tu pazīsti arī otru... manu bijušo ikdienas draugu. Un man, protams, prieks, ka tā, bet kaut kur sevī mazliet žēl, ka es Tevi tā arī nepazīstu.
Pēc idejas par nepazīstamiem cilvēkiem kā filmu tēliem toreiz nelikās, ka esi kāds varonis, idealizēts, sakārtots, akurāts. Skatos jau parāk daudz reižu pāris sekunžu video ar Tavām rokām uz ģitāras un Tavu balsi, un domāju, ka varbūt Tavs filmas varoņa nosaukums ir komforta statists. Es Tevi nepazīstu, bet mani mierināja doma, ka Tev var uzticēties.
YOU ARE READING
Pasts noklīdis.
RandomTu izsūtīji vēstules, bet tās adresātu nesasniedza. Tās iesprūda uz papīra, piešuva ar burtiem. Apturi manu grimstošo kuģi, tas pilns ir līdz malām ar pārdomu kravām un atbildēm noklusētām. ^u^ nelielas vēstules nezināmiem dažādiem personāžiem bez k...
