Varbūt Tu (pa)mani – man paliek arvien grūtāk un grūtāk runāt ar Tevi.
Katrai mūsu tikšanās reizei manā galvā stāv līmlapiņas ar "par to" un "to", kuras vēlos izstāstīt, apstāstīt, kaut mazliet pateikt. Un katrā mūsu tikšanās reizē es manu, cik grūti man šķiet tās sākt.
Kādu tēmu sāku trīs, kādu piecas reizes, bet mans prātīgais sākums allaž nobeidzas ar citādu sarunas tēlu nekā būtu gribējusi vai paredzējusi.
Pavadīt laiku ar Tevi kļūst par statēģijas spēli, jo jūtu pienākumu Tev stāstīt mana prāta Tev adresētās līmlapiņas. Šo stratēģijas spēli es pastāvīgi zaudēju un grimstu.
Es ceru, ka Tev ir labi, ka vismaz kāds no mums šajā spēlē gūst kādu prieku vai sajūtu, kam uzticēties.
Gribu nespiest sevi tik daudz.
YOU ARE READING
Pasts noklīdis.
RandomTu izsūtīji vēstules, bet tās adresātu nesasniedza. Tās iesprūda uz papīra, piešuva ar burtiem. Apturi manu grimstošo kuģi, tas pilns ir līdz malām ar pārdomu kravām un atbildēm noklusētām. ^u^ nelielas vēstules nezināmiem dažādiem personāžiem bez k...
