Pasts noklīdis.

14.03. melns

     Es Tevi tik cieši nepazīstu šajā realitātē, ka Tavs tēls man kļuvis par mīkstāko pēli un siltāko dūnu, kuru cieši skaut un sēri mīlēt. Varbūt Tu nebūtu mana pirmā un galvenā komforta tēla doma, ja Tevi pazītu tuvāku īstenībai, mūsu realitātes varētu būt dažādas, bet es Tavu nezinu, tāpēc aizvien vēl Tevi mīlu.
     Mīlēt ir spēcīgs vārds, bet man no Tevis tik tēls un atmiņa par laimi. Tajā vairs pat nekā daudz vairāk par svētlaimes sajūtu, kas, ticu, piedomāta klāt, nav atlicis.
     Tu mana sāpju doma, pie kā atgriezties bezjēgā atkal un atkal. Tu mana pazaudētā laime, kaut kur tai jābūt. Tu mans vēlo nakšu vientulības prieks, kuru nespēju satvert šai pasaulē.
     Mēs nebijām tas, ko sirds izdomājusi smeldz, mēs gan jau nebūsim, bet es turpinu sapņos neapziņā cerēt, ka to vēl drīkst vēlēties. Apziņa griež un kož sev visur, kur var, jo Tavs ceļš ir Tavs, un mūsu ir tikai mana prāta ielejās.
     Kur esi Tu, ko mīlēju, ko gaidu, kā ilgojos. Vai esi Tu Tu vai man nesaukt pēc Tevis. Kāpēc tā ērkšķainā manī turpina augt?

      [   Tu mana ērkšķainā mīla

Tu gan jau nezini, cik ļoti Tevi esmu mīlējusi, cik ļoti sapņos pieķērusies, cik daudz bēgusi un cik bieži atgriezusies.

Tu diez vai zini

Cik man tīkamas sāpes, ko skrāpē Tavs ērkšķis, cik cieši pie tā turos, cik kvēli negribu atlaist.

Es maz saprotu, cik tāla mana doma no Tavas, cik tālu mēs, cik daudz vairāk par kilometriem starp mums, kad skatos pa logu virzienā, kur reiz redzēju Tevi kāpņutelpā ieejam, kur ļauju sev domāt, ka esi tur.

Kamēr vēl nav par vēlu, kas zina, vai turpmākās dzīves saskriešanās būs atkarīgas no mums pašiem

Varbūt es vēlos runāt, varbūt man neizdosies, varbūt es tikai vēlos šo visu nogādāt līdz Tavai apziņai, lai kaut kas ieslīd zem tās. Varbūt kādreiz, varbūt kaut kad mēs tiksimies.    ]