Es esmu gatava apvainoties uz Tevi.
Draugi tā nedara. Piedod, bet Tu laikam gan.
Man bija kļuvis labāk, man nebija vairs tik akūtas vajadzības izstāstīt Tev kaut ko no riebīgā rasola manā galvā, tomēr, liekas, ja kāds būtu uzzinājis, tas būtu bijis Tu.
Tagad nu tā, piedod atvaino, dārgais draugs, ja Tevis nav, kur man Tevi varbūt bija jāatrod, es neesmu tik emocionāli stabila gaidīt. Un es arī zinu, ka bieži un pat ļoti bieži Tu lietas atstāj savas ne tik spīdošās atmiņas ziņā.
Es teicu, ka tikšu galā ar to, kas mani nomāc. Man liekas, es aptuveni tiku. Varbūt nepazīstamais kāds ar klātbūtni palīdzēja, jo man vajadzēja kādu apdomājamu objektu.
Varbūt es to tikai tā piedomāju klāt. Labprāt paliktu pie domas, ka problēmu jau no sākta gala esmu tikai izdomājusi, un tā sākās un beigsies manā galvā.
Tomēr Tu vēlējies, lai Tev izstāstu. Nebiju pret, bet vēlējos to darīt dzīvajā, mums tā saprasties sanāk labāk.
Laikam jau nebija tik svarīgi. Tev, man un visumam. Ka nesatikāmies šovakar.
Nez vai tā ir nodevība. Man tikai skumji, ka tā.
YOU ARE READING
Pasts noklīdis.
RandomTu izsūtīji vēstules, bet tās adresātu nesasniedza. Tās iesprūda uz papīra, piešuva ar burtiem. Apturi manu grimstošo kuģi, tas pilns ir līdz malām ar pārdomu kravām un atbildēm noklusētām. ^u^ nelielas vēstules nezināmiem dažādiem personāžiem bez k...
