domas slīd tik uz Tevi vien, domas taisa mezgliņus un kūleņo, domas ķeras pie gadiem un pie tempa, pie varēšanas pie nevarēšanas un sapratnes un komunikācijas maskām. Domas kustas ātri, bet nekur tālu netiek, kustas uz vietas un sakarst, galva pazūd viņu virpulī un redz Tevi vien. Tā kā es zinu, ka neesmu slima, un zinu, ka sirds ir pie vainas, es neko sev nevaru padarīt, es sēžu un netieku galā ar sevi, netieku galā ar laiku, ar tekstu un tā izkārtojumu. Kur es eju, kur mēs ejam, kas būs un kas no mums iznāks, man bail ir domāt un bail arī nedomāt, bet pat ja gribētu, es nevarētu. Domas sajūt saķeri un atgriežas un tinas ap Tevi vien... Cik bieži šo es jūtu, kas unikāls ir šajā sajūtā? Kas unikāls ir Tevī, kā Tevi nevēlos es atraidīt. Kur tas agrāk apstājies, mums šoreiz šķēršļu nav, ak, palīdzi mums, Kungs, redzēt, kas jādara ar mums. Domas trinas un brauc, domas sakāpušas rotaļu vilcieniņā un kūp, slēpjas, jādelē un nekrīt un nekrīt no zirgiem, bet skrien tālāk arvien straujāk un straujāk tik pie Tevis vien... Kādreiz es varēšu Tev atzīties, bet šonakt es saņemšos strādāt.
KAMU SEDANG MEMBACA
Pasts noklīdis.
AcakTu izsūtīji vēstules, bet tās adresātu nesasniedza. Tās iesprūda uz papīra, piešuva ar burtiem. Apturi manu grimstošo kuģi, tas pilns ir līdz malām ar pārdomu kravām un atbildēm noklusētām. ^u^ nelielas vēstules nezināmiem dažādiem personāžiem bez k...
