BĻĀVIENS, ĀĀĀ, MĪĻAIS BĒRNS, ĀĀ! Es nevaru sabrukt, es nevaru kliegt, un nav arī, ko lamāt. Brieda, brieda vēlme rakstīt viņam, neuzbrieda. Tavā video es ieraudzīju atbildi, kāpēc esmu te, kur esmu. Tavos vārdos es centos saskatīt to atkal un atkal, tādu kā lietu kārtības apstiprinājumu. Tavā balsī ieskanējās viņa izteiksme, un dzeloņcūka pacēlās. Noklausījos vēlreiz, teicu sev, ka tā nav, un pat ja ir, es visu tikai iztēlojos, un mana galva ir tā, kas taisa dramatiskus lūzumus un virziena maiņas.
Zini to sirsniņu, ko es zīmēju sev uz rokas? Gan jau zini, viņš zina. Es to tikko uzzīmēju ar plaisu. Es nezinu, vai šī ir pirmā, drīzāk, ka nav, bet es kaut kā lūstu, un patikt man tas galīgi nepatīk. Un man liekas, ka to lūšanu Tu gribot negribot sekmē. Es zinu, ka tāds nav neviena no mums mērķis, un es esmu diezgan droša, ka tas nav tīši.
Mani grauž Tavs vieglums. Es mēģinu likt Tev to nemanīt, jo Tev to nevajag, jo es te... izdomāju savas problēmas, bet saki man, draugs, vai Tu joprojām esi tikai paziņa? Saki, vai Tu jūties labi un vai Tu neapzodz... ne taču, Tu nevarētu, nē taču... Ak, par ko man tik ļauna un skaudīga galva, piedod un sit man, sit, līdz es saprotu, ka viss ir kārtībā!
YOU ARE READING
Pasts noklīdis.
RandomTu izsūtīji vēstules, bet tās adresātu nesasniedza. Tās iesprūda uz papīra, piešuva ar burtiem. Apturi manu grimstošo kuģi, tas pilns ir līdz malām ar pārdomu kravām un atbildēm noklusētām. ^u^ nelielas vēstules nezināmiem dažādiem personāžiem bez k...
