Šodien aizvedu viņu uz Bodžanglu. Ak, kā biju pēc tā, izrādās, noilgojusies! Izpeldēja jautājums, vai Bodžangls ir manas narkotikas. Kaut kādu asociāciju, neizskaidrojamu eiforisku emociju tā izrāde manī izsauc... Kaut ko no tiesas patīkamu, siltu un atbrīvojošu. Delīrisku? Ekstāzisku.
Teica, ka pirmie dialogi jau atgādinājuši kādu daļu no manas dzīves ekspresijas, no sarunām, kurās saprast baigi daudz nevar, bet viss notiek un komunikācija iet uz priekšu, kādi vārdi, pusteikumi, pusdomas... Skaisti!
Un vēl, ļoti priecājos par šo novērotāja izteikumu, varbūt pat atzinumu – visa izrādes kopaina, garša pa pirmo cēlienu tāda it kā Paulas personība izšļakstīta pa skatuvi dauzās, Ak, jā, jā! Bodžangla izrādes forma, valoda un ekspresija kā mana personība ar iezīmēm uz skatuves. Varbūt tāpēc tā tik ļoti personīgi uzrunā.
Izrādes narkotiskajam efektam reiz, liekas, līdzīgi bija zibšņi saziņā ar Tevi. Tur arī varēja uzmodināt to eiforisko laimi, tos putnus galvā uzcelt no miega. Kaut ko ļoti līdzīgu sajūtā. Kaut ko mazliet dzejisku un ļoti izdomātu. Ļoti izdomāti atkailinātu dvēselīti.
Viens, varbūt kā narkotiski Tevi negribu aizmirst un atlaist kā cilvēku pagātnē.
Divi, varbūt ar Tevi mana personība jutās īsti mana, īsti mājās.
YOU ARE READING
Pasts noklīdis.
RandomTu izsūtīji vēstules, bet tās adresātu nesasniedza. Tās iesprūda uz papīra, piešuva ar burtiem. Apturi manu grimstošo kuģi, tas pilns ir līdz malām ar pārdomu kravām un atbildēm noklusētām. ^u^ nelielas vēstules nezināmiem dažādiem personāžiem bez k...
