Zini, vakardien es ļoti vēlējos, kaut varētu Tevi cieši cieši apkampt. Vakardien es pārnācu mājās vēlu un laimīga, bija iekšēja dziņa to prieku dot tālāk... bet bija vēls un nekādas zvanīšanas nenotika.
Šodien beidzot satikām reizē zvanīt. Liels prieks par to, protams, bet likās kaur kas trūkstam. Kaut kas aizvijās un, kā gadījās kā ne, mans runājamais bija mazs un niecīgs, es klausījos.
Nogāju pie spoguļa, ieslēdzu lampu un, ak tu mī un žē, ne tuvu es neizskatos laimīga vai, kā teikt, ne miņas no tā vakardienas starojošā prieka. Es, sasārtuši seju un iekritušām acīm, raudzījos uz nomocīto, dzīvē vīlušos būtni savā atspulgā... Kāpēc?
Tas nāk kā lāsts vai bēdīga atklāsme, ka ne vienmēr sarunas uzlādē un, te man jāsaka, ļoti žēl, ka šī sajukusī nelaimes čupiņa bija Tavs sarunu biedris. Tik nelāgi, ka pēc palielākas pauzes kad sazvanāmies, es esmu... neesmu kondīcijā. :(
YOU ARE READING
Pasts noklīdis.
RandomTu izsūtīji vēstules, bet tās adresātu nesasniedza. Tās iesprūda uz papīra, piešuva ar burtiem. Apturi manu grimstošo kuģi, tas pilns ir līdz malām ar pārdomu kravām un atbildēm noklusētām. ^u^ nelielas vēstules nezināmiem dažādiem personāžiem bez k...
