Tu esi tepat, dažu metru attālumā. Varbūt reizi pa reizei es varu dzirdēt Tavu balsi starp citām dziedam. Nu jau kāda stunda būs pagājusi kopš es aktīvi cenšos pieiet un uzsākt sarunu. Nezinu pavisam skaidri, kāpēc man tā arī līdz šim nav izdevies, bet man patīk attaisnojums, ka man nepatīkot traucēt cilvēkus. Un tas darbojas tikai tā no reizes uz reizi, kad man uznāk bailes komunicēt.
Ar Tevi gribēju parunāt par pagātni, par vispārīgām lietām. Problēma manī, ka tos dažus gadus atpakaļ es Tevi savā galvā biju novērtējusi par zemu. Un pat ja Tu to nezināji, es gribu atvainoties par domu, kas klusi bija dzīvojusi manī.
Man kārtējā #friendshiplesson, bet Tev tāda mazītiņa atklāšanās, lai patīrītu problēmu, kas manī sēž.
Es joprojām nejūtos gatava pieiet pie Tevis, lai gan ļoti gribētu. Izskatās, ka ne pietiekami ļoti, es jau nestrīdēšos ar to, bet varbūt šādi jūtas introvertisms.
YOU ARE READING
Pasts noklīdis.
RandomTu izsūtīji vēstules, bet tās adresātu nesasniedza. Tās iesprūda uz papīra, piešuva ar burtiem. Apturi manu grimstošo kuģi, tas pilns ir līdz malām ar pārdomu kravām un atbildēm noklusētām. ^u^ nelielas vēstules nezināmiem dažādiem personāžiem bez k...
