Durvis starp murgiem

𝟙

Vai zini to momentu, kad tu sapņo un pēkšņi krīti bezdibenī; tās sajūtas, kad tu krīti, kad liekas, ka tūlīt sasniegsi zemi un ar to viss arī beigsies, bet pēdējā mirklī tu tomēr pamosties? Ar mani tā arī notika, bet es nepamodos, es nonācu pasaulē, no kuras nebija izejas, nebija iespējas tikt normālā realitātē. Pasaulē, kas šķita tik neīsta, bet es tajā dzīvoju un viss nenormālais un nepieņemamais kļuva par ikdienu. Tas nezināmais bija pats biedējošākais, bet zināju, ka tikšu galā ar visu, ko sniedza šī dīvainā pasaule. Neatcerējos neko daudz no dzīves pirms nonākšanas tumsā, bet beigu beigās tā pat bija labāk, jo šeit izveidojās mana cita personība. Šaubos, vai es kaut nedaudz būtu līdzīgai tai, kas bija pirms tam... Vai es būtu sastapusi tos pašus cilvēkus, vai man būtu tāda ģimene, kā pašreiz?

***

Es kritu, tā es vismaz domāju. Visapkārt viena vienīga melna tumsa. Pat īsti nezināju, vai kritu, vai tomēr lidoju uz augšu. Laikam jau tomēr kritu. Pazaudēju jebkādu laika un telpas izjūtu. Kritu melnā bezdibenī, kuram neredzēju beigas. Nebija neviena gaismas stara vai avota, kas palīdzētu kaut ko saprast. Paskatījos uz savām rokām un redzēju tās kā gaišā dienas laikā, taču nekādu ēnu. Tas likās dīvaini. Es sāku prātot, cik gan ilgi es jau krītu. Varbūt es vienkārši atrodos bezsvara stāvoklī? Kā es vispār šeit nokļuvu? Labs jautājums, bet es nezināju atbildi. Atkārtoju tikai to, ko zināju. Mani sauc Līna. Man ir septiņpadsmit gadi. Dzīvoju ar vecākiem, laikam. Dzīvoju... kur? Kas vispār ir mani vecāki? Pilnīgi neko neatcerējos, pat to, kā mani vecāki izskatās. Zināju tikai to, ka viņi man ir. Kaut gan... tēvs. Viņa vārds sākas ar burtu A. Nu tas noteikti nepalīdz un nepalīdzēs.

Vai man rādījās, vai es tiešām saskatīju zemi? Samirkšķināju acis. Nē, tā bija patiesība. Es saskatīju zemi un tuvojos tai ar lielu ātrumu. Es nositīšos! – pirmā doma galvā. Bet varbūt nē? Zeme tuvojās arvien tuvāk un tuvāk. Aizvēru acis un sasprindzināju ķermeni. Atvērusi acis, redzēju, ka stāvu uz pelēcīgas zemes. Visapkārt vēl joprojām bija tumsa. Kur es atrodos? – nemitīgi uzdevu sev šo jautājumu.

Centos saskatīt jebko, taču jau atkal bez panākumiem. Šķita, ka skatos tālumā, bet sajūta, ka tuvumā. Mans prāts un acis to nespēja aptvert. Kaut kur tumsā es izdzirdēju soļus. Tie bija diezgan tālu, bet tuvojās. Vai man bēgt, vai tomēr palikt? Ja nu tas, kas nāk, man palīdzēs?

– Te kāds ir? – jautāju, cerēdama, ka kāds atbildēs.

Soļi nāca aizvien tuvāk un tuvāk, un kļuva arvien skaļāki un skaļāki. Tie skanēja ritmiski un pēc tā, kāds bija intervāls starp soļiem, nopratu, ka soļi ir īsi, viegli, bet ātri – kā sievietēm, tātad nācējs ir sieviete. Bija diezgan grūti noteikt, no kuras puses nācējs tuvojās. Skatījos visapkārt, bet nemanīju cilvēka siluetu. Soļi bija tik tuvu, ka varēju apzvērēt, – nācējs ir pietiekami tuvu, lai būtu manā redzes lokā, un man vajadzētu to jau saredzēt. Nācējs turpināja nākt, līdz dzirdēju soļus pavisam blakus un tad tie vienkārši apklusa. Es lēnām pagriezos un pāris metru attālumā ieraudzīju meiteni. Viņa nemirkšķinot skatījās uz mani. Man pārskrēja šermuļi, jo zināju, ka kaut kas nav kārtībā. Viņa turpināja skatīties uz mani un tad nolieca galvu pa labi. Tas šķita tik dīvaini. Viņa sāka smaidīt, un no viņas auss sāka gāzties asins strūkla. Es nezināju, ko darīt, – iet viņai palīgā vai bēgt prom. Tiklīdz viņa izkustējās, metos skriet. Atskatījos, – viņa skrēja man pakaļ. Šajā reizē asinis tecēja ne tikai no viņas auss, bet arī pa acīm un degunu. Tas bija baisi, tāpēc skrēju tik ātri, cik vien spēju. Šķita, ka nemaz neskrienu uz priekšu, bet gan uz vietas. Drīz vien kaut kas mani saķēra aiz rokas un aizlika plaukstu priekšā manai mutei. Es paskatījos uz to, kas mani sagūsta un varēju apzvērēt, ka tā ir tā pati meitene, kas man skrēja pakaļ, bet viņa neasiņoja un izskatījās kaut nedaudz normālāk.