Durvis starp murgiem

𝟝𝟘

Nokļūstu ielas vidū. Vēls vakars. Pielieku roku pie kakla un redzu asinis, sajūtu iegriezumu. Tas nav dziļš, tomēr sāp. Vairāk jau sāp morāli, nekā fiziski. Nespēju noticēt, ka viņš ko tādu darīja, lai tikai paglābtu savu pakaļu. Tam bija taisnība. Vairs pat nezinu, ko domāt, kur bēgt. Izdzirdu skaļu troksni ielas galā, uzkalnā. Ieskrienu kādas mājas pagalmā un paslēpjos aiz žoga. Drīz vien arī redzu ejam garām kambionus. Viņi skatās visapkārt, bet neierauga mani. Redzu viņus aizejam tālāk pa ielu. Tiklīdz viņi vairs nav manā redzeslokā, pieceļos, pārlecu pāri žogam un skrienu uz pretējo pusi. Skrienu tuvāk žogiem un gar kokiem, lai būtu mazāk pamanāma. Nonāku krustojumā. Redzu tālāk pa ielu ceļa vidū durvis. Paskatos uz abām pusēm. Neviena nav. Jau uzsāku skriet pāri ielai, kad no viena pagalma izskrien kambions. Man vēl joprojām aizmugurē ir ierocis, bet ja izšaušu, tad arī pārējie sadzirdēs, tāpēc skrienu uz durvīm, cik vien ātri spēdama. Jūtu kambionu tuvojamies arvien tuvāk un zinu, ka nepaspēšu aizskriet. Satveru ieroci, kas aiz jostas, pagriežos, notēmēju, izšauju. Tik viegli. Tas nokrīt zemē. Lēnām kāpjos atpakaļ, skatoties uz līķi. Pārējie kambioni tālumā ir mani pamanījuši. Aizgriežos un turpinu skriet uz durvju pusi. Kad sasniedzu durvis, redzu, ka kambioni ir jau tikai pāris metrus no manis. Tik tuvu, ka gandrīz spēj mani satvert, bet ne pietiekami tuvu...