Durvis starp murgiem

𝟚𝟞

Dzirdam daudz cilvēku. Atrodamies skolā, bet ir vakars. Skan mūzika. Paskatos uz Danielu, viņš ir baltā kreklā un uzvalka biksēs, bet es tumši zilā kleitā. Daniels satver manu roku, un mēs dodamies uz zāli. Zālē dejo daudz jaunu cilvēku. Daži sēž uz krēsliem, kas salikti gar zāles sienām. Skan mierīga, romantiska dziesma. Apstājamies gandrīz zāles vidū. Daniels nostājas man priekšā, apņem mani ap vidukli un pievelk sev tuvāk, katru kustību izdarot pārliecinoši. Manas rokas sāk nedaudz trīcēt. Zinu, ka stulbi izskatos, jo visu laiku, nepārtraukti smaidu. Es nevaru pārstāt skatīties uz viņu, viņš ir tik izskatīgs. Viss šķiet kā burvīgā pasakā. Šis ir burvīgs mirklis. Zinu, ka tas ir īss, tomēr šī ir vēl viena lieta, ko būs vērts atcerēties mūžīgi. Atcerēšos to, ka viņa siltās rokas atrodas uz manas muguras, kā viņš skatās ar mani un ik pa laikam acis iemirdzas, cik ļoti cilvēcisks viņš tomēr ir un spēj pasmaidīt. Skatoties uz viņu, visa apkārtējā pasaule pazūd. Viņa skatiens ir sapņains un viņš viegli smaida.

Romantisko dziesmu nomaina ātra klubu mūzika. Daniels pievelk mani vēl tuvāk, noglāstot manu plecu, un iečukst man ausī.

– Vai nevēlies nolīst kaut kur klusākā stūrī?

– Jā, – atbildu, pat nepadomājusi.

Viņš, manu roku neatlaižot, aizvelk mani uz skolas otru galu, kur viss ir tumšs un neviena nav. Apstājamies pie kāda loga. Viņš mani uzceļ uz palodzes.

– Es jau sen nebiju tā vienkārši izbaudījis laiku, – viņš saka.

– Ko tu ar to domā?

– Katru dienu, katru stundu es esmu gatavs jebkādām briesmām un jau diezgan ilgi neesmu vienkārši aizmirsies, izbaudījis laiku tā, kā to pavadu šeit. Tiesa gan, esmu pavadījis laiku savādāk, ne skaidrā prātā, bet šeit... šādi ir labāk.

– Zinu, ka te nav vienkārši dzīvot, bet esmu sapratusi to, ka laika mums šeit ir maz un dzīve ir jābauda. Tu nevari būt gatavs visam, ko piedāvā šīs pasaules.

– Tici man, varu.

– Klau, varbūt pastāstīsi nedaudz par sevi? Es pilnīgi neko par tevi nezinu, bet te nu mēs abi esam... man šķiet, nav jēgas ieturēt noslēgto un nopietno masku.

– Līna, ir iemesli, kāpēc neviens neko daudz par mani nezina. Es nevēlos, lai kāds uzzina par mani kaut ko, lai pēc tam to izmantotu pret mani, – viņš to pasaka ļoti nopietni, it kā es būtu nedaudz viņu aizskārusi, pieprasot no viņa neiespējamo. – Atvaino. Varbūt kaut kad nākotnē, ja mūsu ceļi nešķirsies. Tu man patīc, to es atzīstu, bet es nevēlos stāstīt visu.

Iesmejos, bet tad pasmaidu.

– Tu man arī patīc, kaut arī ir bijuši pāris starpgadījumi, bet tomēr, pēc visa...

– Laikam jau otrā atvainošanās reize neko nemainīs.

– Aizmirstam to. Ar to pietiks. Tevi ir grūti saprast, bet es mēģinu un pašreiz tu man dod tādu iespēju. – Viņš nedaudz samulst pēc maniem vārdiem.

Šajā mirklī iestājas klusums, bet šajā klusumā ir sajūtams kaut kas dīvains. Viņš pienāk man tuvāk un uzliek savu roku uz palodzes man blakus, ierobežojot manu telpu. Es nokāpju no palodzes. Viņš ar plaukstu noglauda manu vaigu. Es liecos viņam tuvāk.

– Ko jūs šeit darāt? – Iesaucas kāda spalga balss.

Pie durvīm stāv apkopēja un dusmīgi skatās uz mums.

– Mēs jau ejam prom, – atbildu.

Ejam atpakaļ uz zāles pusi. Gluži kā spalgs zvaniņš iezvanās man galvā, un tajā mirklī parādās durvis. Nesaprotu, kāpēc tā, pirms tam es nedzirdēju nekādas skaņas, kad parādījās durvis. Pieņemu domu, ka arī Daniels to dzirdēja. Ilgi vairs nevēlamies uzkavēties, tāpēc izmantojam iespēju aizbēgt no šejienes.