Durvis starp murgiem

𝟚𝟝

Durvis mani tiešā nozīmē aizveda kaut kur. Nonācu mežā ar spēcīgu ūdens, tāda kā ezera smaržu gaisā.

– Vai tu mani izseko? – Dzirdu balsi aiz sevis.

Pagriežos un ieraugu Danielu. Šķiet, kaut kas mani ved pie viņa, kaut kas vēlas, lai es viņu satiktu.

– Es neizsekoju tevi, vienkārši ierados šeit meklēt vietu, kur padomāt.

– Kur tavs draudziņš?

– Nevēlos par to runāt. - Daniels pagriežas, lai ietu prom. Es turpinu. – Klau, zinu, ka tu, iespējams, man neticēsi, bet man šķiet, ka kaut kas ved mūs vienu pie otra. Man šķiet, ka mūsu tikšanās nav nejaušas.

– Jā, man arī tā šķiet, jo tu mani izseko.

– Nebūt ne!

– Durvis aizved tur, kur pēc to domām tev vajadzētu būt vai tur, kur tu vēlies būt, vai pie tā, ko tu meklēji. Tā nav sakritība, ka nākamajā dienā mēs nonākam vienuviet.... nu, varbūt tev taisnība.

– Katrā ziņā es tevi nevēlējos satikt un šeit es nevēlējos nokļūt.

– Tās ielien dziļi tavā zemapziņā, tāpēc tev šķiet, ka tu nevēlējies te nokļūt, kaut arī tavā zemapziņā bija citas domas.

Varbūt viņam ir taisnība. Es biju domājusi par viņu tik daudz, ka durvis atveda mani pie viņa. Vēlos Danielam vēl ko teikt, bet tad izdzirdam kaut ko dziļi mežā, tādu kā baisu kliedzienu un tad čukstus. Stāvam sastinguši. Daniels pienāk pie manis.

– Ejam, labāk neuzkavēsimies šeit ilgi.

Mēs ejam pa nelielu meža ceļu, un caur kokiem es saskatu jūru, kaut nejūtu jūrai raksturīgo, sāļo gaisu. Ik pa laikam atskatāmies atpakaļ un uz mežu blakus. Šķiet, ka mūs izseko, bet, katru reizi paskatoties uz aizmuguri, nevienu neredzam. Ceļš izved tieši pludmalē. Netālu no krasta ieraugu salu. Uz salas kāds ir, vismaz man tā šķiet. Nevaru īsti saskatīt, bet esmu pārliecināta, ka tas ir kaut kas, un tas nav koks vai krūms.

Daniels tur dunci gatavībā, it kā gaidīdams, ka kāds iznāks no meža. Bet man šķiet, ka šī vieta vienkārši mūs biedē, jo ja kāds tiešām tur būtu, tad sen jau būtu uzbrucis, kad bija tāda iespēja. Jūras krāsa man šķiet nedabiska. No tās nāk tāds kā siltums, kaut gaiss tā jau ir silts. Jūra ir zaļganzili balta, ļoti duļķaina. Pieliecos, lai pieskartos ūdenim. Tas ir tik silts, siltāks par gaisu. Kaut kas mani vienkārši sauc uz salu, bet ja nu tās ir lamatas?! Es tik ļoti vēlos uz to salu.

– Klau, Daniel, atslābsti, šī vieta izspēlē triku ar mums.

– Te kaut kas nav tīrs, Līna. Mums labāk ātrāk atrast durvis.

– Nezinu, kā tu, bet ūdens vienkārši sauc, lai eju peldēties.

– Ko?! – Viņš paskatās uz mani kā uz trako.

Novelku kurpes, bikses un krekliņu, paliekot tikai apakšveļā. Dodos ūdenī. Pagriežos pret Danielu, bet viņš samulsis skatās uz mani.

– Ko tu dari? Nāc ārā no ūdens, tam tagad nav laika! Neesi kā mazs bērns.

– Es nekur nedošos, vismaz ne pēc savas gribas. Ūdens vienkārši ir fantastiski silts.

Esmu iebridusi jau līdz viduklim un turpinu atkāpties no krasta. Daniels ilgi skatās te uz jūru, te uz mežu, līdz nomet dunci un novelk drēbes. Esmu jau dziļi iepeldējusi, lai Daniels mani noķertu, pirms sasniedzu salu.

– Līna, es zinu uz kurieni tu peldi, bet pagaidi.

Apstājos, lai pagaidītu viņu. Viņš piepeld man klāt un apstājas. Šķiet, ka viņš skatās uz mani, bet viņš skatās uz salu aiz manis.

– Uz salas kaut kas ir. Tāpēc tu peldēji uz to pusi.

– Daniel, aizpeldam un apskatāmies, kas tur ir.

– Nezinu, varam mēģināt, neizskatās, ka kaut kas slikts mūs tur gaidītu. – Gatavojos peldēt tālāk, bet viņš sagrābj mani aiz rokas. – Lieka piesardzība tomēr nekaitētu. Turies man blakus.

Patīkami peldēt siltajā ūdenī, nav nekādas pretstraumes, nav pat mazāko vilnīšu. Šķiet, ka šī nav jūra, kas arī ir iespējams.

– Klau, šī ir jūra vai kas?

– Liels ezers. Otrā pusē ir neliels vulkāns, un tur ūdens pie krastiem vārās. Daži tur ir bijuši un dabūjuši pamatīgus apdegumus.

– Skaidrs. Cik ilgi tu jau te esi?

– Atvaino, bet esmu pieradis peldēt klusējot.

Dažreiz es vienkārši nesaprotu Danielu. Te vienu brīdi viņš ir atvērts, bet nākamajā brīdī – noslēgts. Es maz ko zinu par viņu, tikai to, ka viņš jau te ir krietnu laiciņu. Vēlos par viņu uzzināt ko vairāk, bet tas laikam man nekad neizdosies. Ēriks reiz teica, ka Daniels nekad nespēs atvērties, pat vistuvākajam cilvēkam, vismaz ne pilnībā, bet man pirms dienas tas gandrīz izdevās, izdevās redzēt viņu nedaudz atvērtāku.

– Klau, ļauj man vismaz kaut ko uzzināt par tevi. Zinu tikai to, ka Enija un Ēriks tev ir tuvākie cilvēki, ka esi grupējumā un... tas ir viss. Pieņemu domu, ka ne par velti tevi izvēlējās par sargātāju.

– Mani neizvēlējās, – viņš apstājas un ar sarūgtinājumu ieskatās man acīs, – man nācās, un līdz mūža galam tā būs.

– Vai varu zināt, kāpēc?

– Jo esmu sargātāju līderis.

Viņš peld tālāk, bet es esmu tepat uz vietas gatava noslīkt. Nevarēju to iedomāties, kaut arī viņš pēc tāda izskatās, bet viņš ir tik jauns. Tas izskaidro viņa izturēšanos un visu to noslēgtību.

Tuvojāmies arvien tuvāk un tuvāk salai. Pamanu, ka nav īsti krasta, kur izkāpt, jo viss ir aizaudzis ar ūdenszālēm, un krasti ir stāvi. Bet vai tas aptur Danielu? Nebūt nē, viņš tikai peld tālāk caur ūdenszālēm.

– Esi uzmanīga, tajās viegli sapīties. Peldi tieši aiz manis, – viņš norāda.

Kaut peldu tieši aiz viņa, tomēr ik pa laikam aizķeros aiz kādas ūdenszāles. Šķiet it kā kāds ūdens briesmonis censtos tevi notvert. Daniels izkāpj krastā un pasniedz roku. Beidzot ieraugu tetovējumu, par kuru viņš stāstīja, taču paskatos tikai uz sekundi.

– Gan pati tiktu.

– Šaubos, krasts ir stāvs, slidens, un nedomāju, ka tu vēlies nosmērēt savas rokas.

Viņš tik spēcīgi parauj mani aiz rokas, ka manas kājas paslīd un mēs abi nokrītam zemē. Es guļu uz viņa un skatos viņa acīs. Moments ir neveikls, bet viņa acīs saskatu... kaut ko maģisku. Es vēlos ko teikt, bet nezinu, ko, un nespēju pat atvainoties. Ātri vien pieceļos augšā un viņš tā pat. Manu skatienu aizķer viņa sadzijušas rētas, kuras pamanu vairāk nekā iepriekšējā reizē, jo šoreiz esam dienasgaismā. Mēģinu ilgi uz viņu neskatīties, ne tikai tāpēc, ka tas ir dīvaini, bet arī nepieklājīgi blenz uz citu rētām. Diez ko viņš ir piedzīvojis?

Dodamies uz pusi, kur it kā stāv kaut kas gaišs. Pietuvojoties redzam, ka tās ir durvis. Gaišas un vienkāršas. Paskatos uz Danielu un, neko neteikusi, tās atveru. Nevaru doties viena. Satveru viņa roku, un ejam kopā.