Durvis starp murgiem

𝟙𝟞

Dzirdu apkārt daudz cilvēku, bet dzirdu tos tā, it kā tie būtu tālu. Kā parasti, sākumā bilde ir neskaidra, bet tad sāku visu aptvert. Stāvu nelielā kalnā, vismaz tā man šķiet, jo redzu tālāk, lejā daudzdzīvokļu mājas. Tikai tagad aptveru, ka stāvu uz ceļa. Pagriežos atpakaļ. Ceļš ved tālāk prom no pilsētas. Labāk došos lejā pa kalnu uz pilsētu.

Ārā ir pavēss, labi, ka man mugurā ir jaka. Zem jakas man ir iedotais ierocis un pie jostas duncis. Dīvaini, pirms tam nebija. Ievēroju, ka man mugurā ir tās drēbes, kuras es iegādājos ar Hannu. Vai tas kaut kā teleportē tavas nopirktās drēbes uz tevi, kad izej caur durvīm? Labi, ka tā. Vienīgi vēl prasās šalli. Tomēr, ejot raitā solī, jūtu, ka kļūst siltāk, kā arī ātri tuvojos mājām. Pamanu pirmos cilvēkus. Tie neizskatās pārāk labi saģērbti. Ejot tuvāk mājām, redzu, ka ēkām nav tas labākais izskats. Tās ir prastas, nodrupušas, bez jebkādas gaumes. Neteiktu, ka tās būtu gatavas sabrukt, vienkārši vizuāli izskatās briesmīgi. Skatos apkārt, meklējot kaut ko, kas liktos pazīstams vai pievērstu manu uzmanību. Manu uzmanību pievērš garda smarža. Paskatos apkārt un redzu, ka vienā no mājām pirmajā stāvā ir iebūvēta neliela kafejnīca. Taustos pa jaku, jo zinu, ka nedaudz naudas man ir palicis, tāpēc nolemju tur ieiet, tikai lai apmierinātu savu ziņkāri. Dodos pa nelielu betona taciņu, kas ir manāmi sadrupusi, liekot ik pa laikam paskatīties zem kājām. Daži cilvēki dīvaini uz mani skatās, bet es cenšos nepievērst uzmanību apkārt esošajiem. Kafejnīcas durvis ir plaši atvērtas. Telpā nav labs apgaismojums, viss tādā puskrēslā, un pa logiem neieplūst daudz gaismas, jo tie ir ar pamatīgu netīrumu kārtu un notonēti. Galdi ir pat ļoti netīri un pēc skata to izturība ir apšaubāma. Šeit ir pāris cilvēku. Ceru, ka vismaz piedāvājums būs labāks. Bet es kļūdos. Piedāvājumā ir tikai prasti ēdieni, un varu saderēt, ka to garša atspoguļos šejienes auru. Šaubos, vai vēlos ēst. Neesmu vairs tik izsalkusi. Pastāv liela iespēja, ja es šeit kaut ko ēdīšu, tad dabūšu kādu vēdera vīrusu vai labākajā gadījumā saindēšos. Jau gatavojos iet ārā, kad pamanu saldējuma stendu. Saldējumi ir sapakoti pakās un izskatās diezgan kvalitatīvi. Paņemu vienu no tiem, lai apskatītu kārtīgāk. Vai produktiem ir norādīts derīguma termiņš, ja šeit nepastāv laiks? Kā izrādās, nav. Iepakojums izskatās svaigs, vēl neizbalējis. Katrā ziņā, uzzināšu, vai tas ir svaigs, kad to nopirkšu un atvēršu iepakojumu. Dodos pie kases, bet nākas gaidīt, jo kasiere ir kaut kur pazudusi. Kamēr gaidu, turpinu pētīt telpu. Stūros zirnekļu tīkli, kas ir pat normāli priekš šādas vietas. Tas tikai pierāda, ka dzīvība te var pastāvēt. Manu uzmanību piesaista kāds, kas sēž pašā tumšākajā telpas stūrī. Citi arī skatās uz mani, taču drīz vien novēršas, bet tas – tā skatiens vien iedveš bailes. Tas skatiens ir tik necilvēcisks. Tā acis skatās uz mani kāri. Novēršos, jo nevēlos vairs to redzēt, bet jūtu, ka tas vēl joprojām uz mani skatās. Tas ir tik nepatīkami. Dzirdu, ka kāds pieceļas un lēnām, ar smagiem soļiem nāk manā virzienā. Ar acs kaktiņu pamanu, ka tas ir tas pats, kas mani novēroja. Dziļi ievelku elpu, cerēdama, ka viņš vienkārši paies garām. Dzirdu, ka viņš iet garām, un jau ceru uz to labāko, bet tad sajūtu, ka mana roka tiek sagrābta un rauta uz izejas pusi.

– Nāc man līdzi, – tas saka.

Cenšos pretoties, bet esmu bezspēcīga. Ejam cauri visai telpai, bet neviens mums nepievērš uzmanību. Pat ja citi redz, ka es pretojos, tad tikai novēršas un izliekas neko nemanām. Uz lielu palīdzību te laikam nevar cerēt, tāpēc, pamanot nazi, kas atrodas uz kāda no galdiņiem, to paķeru. Ilgi nedomājot, ieduru to svešinieka plecā. Tas mani atlaiž un saķer plecu, sāpēs kliegdams. Redzu, ka no viņa tek nevis sarkanas, bet gan melnas asinis. Tas ir viens no kambioniem. Metos bēgt. Paskrējusi kādu gabaliņu, pagriežos, lai redzētu, vai viņš nedzenas man pakaļ. Dzirdu tikai kliedzienus no kafejnīcas. Sākas panika. Apkārtējie skrien prom. Nevēlos bēgt, man kaut kā šiem cilvēkiem jāpalīdz, jo viņi jau tā dzīvo sliktos apstākļos. Atceros, ka man pie jostas ir Enijas un Ērika dotie ieroči. Izvelku pistoli un piesardzīgi dodos atpakaļ. Cilvēki panikā skrien prom, ik pa reizei kāds uzskrien man virsū. Nostājos pie kafejnīcas ieejas. Pamanu, ka zemē guļ daži ievainoti cilvēki. Kambions jau cenšas nogalināt kārtējo upuri.

– Hei, tu! – Es iekliedzos, cerot, ka tas pievērsīs man uzmanību.

Kambions nosviež savu upuri zemē, lēnām pagriežas uz manu pusi. Viņa plecs ir noklāts ar melnām asinīm, bet rokas ar sarkanām. Caur viņa acīm plūst melnas asinis. Ar atņirgtiem zobiem tas lēnām tuvojās man. Es notēmēju un šauju. Lode radījumam netrāpa pat ne tuvu. Šauju otrreiz. Šoreiz trāpu otrā plecā, bet tas to neapstādina. Sāku uztraukties, jo radījums nāk arvien tuvāk un tuvāk, arvien ātrāk un ātrāk. Ja netrāpīšu šoreiz, tad ar mani būs cauri. Šauju pēdējo reizi. Trāpu taisni galvā, pēdējā mirklī, pirms viņš sasniedz mani. Kambions nokrīt zemē nekustīgs, ar skatienu uz griestiem. Es pieeju tam tuvāk un skatos uz tā sastingušo seju. Telpā ir iestājies kapa klusums. Cilvēki, kuri vēl pirms pāris minūtēm kustējās, nu jau guļ sastinguši. Nevēlos palikt te ilgāk, tāpēc dodos ārā, kur mani sagaida daži cilvēki. Tie skatās uz mani tik dīvaini. Es neņemu viņus galvā, bet dodos tālāk, skatienu pavadīta. Iekšēji jūtu satraukumu un adrenalīna pieplūdumu.

Pretējā ceļa pusē drīz vien pamanu durvis. Pametīšu šo vietu un cerēšu, ka vairs te neatgriezīšos.