Durvis starp murgiem

𝟞𝟛

Sēžu dzīvojamajā istabā un lasu grāmatu. Arkādijs pāris dienas tik tiešām uzturējās mājās, bet vakar viņš nolēma kaut kur aiziet, vienkārši tāpat. Paliku atkal viena šajā lielajā mājā. Kaut tā ir mājīga un tai ir daudz telpu, tomēr vienam te īsti nav ko darīt. Aizveru grāmatu un aiznesu to līdz nelielajai mājas bibliotēkai. Viņam ir ļoti daudz grāmatu. Gan jau tādēļ, lai būtu ko darīt garlaicīgos mirkļos, kā piemēram, tagad. Pa lielam viss kā Tutisimā, bet neesmu pilsētā. Ir jau cik, trešā nedēļa, kad nekur nedodos un tikai to vien daru, kā atpūšos? Diez no kā? Drīzāk jau muskuļi atrofēsies no tādas bezdarbības.

Eju uz viņa tā saucamo kabinetu, personīgo telpu. Jau atverot durvis, pamanu kaudzi ar papīriem uz viņa galda un ap to. Lūk, ko viņš dara brīvajā laikā – mēģina izprast šo pasauli. Un ne tikai. Viņš ir arī centies atrast dvēseļu durvis, izprast durvju parādīšanos, zīmēt kartes un vēl daudz ko citu. Pieeju pie milzīga skapja, kuram ir daudzas atvilknes. Virs katras ir kaut kas rakstīts, piemēram, personas a– d, e– j, pilsētas a– k, un viskautkas tamlīdzīgs. Netaisos nemaz vērt vaļā un skatīties. Pieeju pie galda. Manu uzmanību piesista lapas, uz kurām ir uzzīmēti ģerboņi. Uzmanību novērš durvju zvans pie galvenajām durvīm. Arkādijs lika aizslēgt durvis, kad aizgāja, vienkārši piesardzības pēc, un bez liekas vajadzības nerādīties, taču kaut kas man liek aiziet apskatīties, kas tur ir, jo durvju zvanītājs zvana pārāk nervozi, lai tas būtu kāds, kas atnācis mani nogalināt.

Tikko atveru durvis, kad viņi jau iesāk runāt, pat nesasveicinoties.

– Steidzama lieta, vai neesi redzējusi Danielu? – Uztraukti jautā Enija.

– Amm..., jā, nē, pirms pāris dienām viņš te bija.

Viņi stāv un skatās uz mani, gaidot turpinājumu. – Un?

– Viņš ieradās te, jo esot atradis vēl vienas dvēseļu durvis. Kas notiek?

– Mums šķiet, ka viņš aizgāja viens tās atvērt un viņu sagūstīja. – Saka Ēriks.

Ielaižu viņus mājās. Turpinām sarunu virtuvē.

– No kurienes tādas domas? Varbūt vienkārši kaut kur atpūšas. Iespējams, tagad mājās guļ.

– Mēs tieši nākam no viņa mājām. Tur neviens jau kādu laiku nav rādījies. Mums bija norunāts vakar tikties, lai apspriestu citas iespējas, jo nepiekritām doties ar viņu, – Enija ātri visu stāsta, – viņš neieradās. Turklāt kādas muļķības, viņš un atpūta. Mēs zinām viņu pārāk labi. Līna, man šķiet, ka viņu notvēra, viņš... uz mirkli aptversim patiesību, tas ir Daniels un viņš tiešām izdarītu kaut ko tik stulbu, kā censtos atvērt durvis viens pats.

– Labi, stop! Kas par muļķībām. Kāpēc jādomā tas sliktākais? Esmu pabijusi daudzās vietās, kur tev pazūd laika izjūta un no kurienes nevēlies doties prom. Varbūt viņš ir kādā no tām. Un, paklau, tas ir Daniels. Lai viņu sagūstītu... tas ir neiespējami.

– Viņš ir tikai cilvēks, turklāt viņš devās viens pats! Viņš... pēdējās dienās ne pārāk sakarīgi domāja! – Enija izmisīgi saka.

Stāvu un domāju, ko iesākt.

– Ko jūs gribat no manis?

Enija un Ēriks saskatās, Ēriks atbild.

– Tavu palīdzību, vismaz uz to ceram.

– Nē, izslēgts. Atā, meklējiet viņu vieni paši. Veiksmi. Būs jauki uzzināt, ka viņš vienkārši vēlējies pabūt viens.

Stumju jau abus uz durvju pusi, kad Enija paskatās man acīs un nopietni saka.

– Tu vēlies pazaudēt arī viņu? Turklāt viņš izglāba tavu dzīvību!

– Nē un nē, manu dzīvību toreiz izglāba Arkādijs, bet Daniela dēļ es tur nokļuvu.

– Beidz beidzot visā vainot viņu, lielākoties tā ir tavas pašas vaina! – Ēriks paceļ pret mani balsi, un Enija par to ir nedaudz šokā.

Apstājos un paskatos uz viņiem.

– Pat ja es izlemtu jums piebiedroties, un tik tiešām viņš būtu sagūstīts, jūs maz zināt, kur viņš ir?

– Jā, – pārliecināti atbild Enija, – jo viņš pateica, kur meklēt tās durvis.

Stāvu un pārdomāju. Es nezinu, ko iesākt. Varbūt viņš tik tiešām ir briesmās. Bet ja nu nav? Nolādēts. Pagriežos un eju uz augšstāvu.

– Tad tu ar mums? – Nesaprašanā jautā Ēriks.

– Jā, jā. Apgaismosiet par plānu vēlāk. Cerams, ieroči jums ir.