Durvis starp murgiem

𝟜𝟘

Sēžam tādā kā ledus halles arēnā, kura ir piepildīta ar cilvēkiem. Paskatos uz Danielu, bet viņa skatiens ir vērsts uz leju. Viņš neskatās pat uz to, kas notiek uz ledus. Vēlos ar viņu aprunāties, bet tā vietā pieceļos un vienkārši aizeju prom. Viņam vajag laiku. Iespējams, esmu viens no retajiem cilvēkiem, kas zina, kam Daniels ir gājis cauri, cik patiesi traģisku, briesmīgu notikumu piedzīvojis. Saprotu arī, kāpēc viņš to nožēlo. Viņam grūti kādam atvērties.

Staigāju pa halles telpām, meklējot tualeti. Pamanu norādi. Kaut arī man nevajag izmantot labierīcības, taču vēlos viņu atstāt vienu kaut vai uz laiciņu. Iznākusi no tualetes, eju atpakaļ, bet halle ir tik milzīga un grūti atcerēties, pa kuru eju nācu. Pusceļā saprotu, ka eju ne pa to koridoru, jo tas sāk vest uz leju, nevis uz augšu. Ik pa laikam man garām paiet cilvēki, bet viņi ir dīvaini ģērbušies, kā uz teātra izrādi. Vēlos viņiem jautāt ceļu, bet mani kaut kas attur, laikam viņu nosodošais skatiens, kad tuvojos. Nogriežos kārtējā gaitenī. Redzu kāpnes kārtējo reizi vedam lejā, bet šoreiz uz tumsu. Apstājos un skatos uz leju. Jūtu, ka kāds no turienes skatās man pretī. Liekas, ka kaut ko dzirdu, kā tikko sadzirdamus čukstus. Vēlos turp doties, bet tajā pašā laikā man ir bail. Skatos uz tumsu, speru soli lejā pa kāpnēm. Šķiet, ka ausis ir aizkritušas un nedzirdu vairs neko, kā tikai savus sirdspukstus. Pēkšņi sajūtu, ka kāds mani satver aiz pleciem un aizvelk prom.

– Ko tu dari? – Daniels dusmīgi jautā.

– Es meklēju atpakaļceļu, bet neatradu.

Viņš paskatās uz tumsu aiz manis un tad pievērš skatienu man. Daniels spēcīgi satver manu roku un velk mani prom pa gaiteņiem.

– Kas tur bija?

– Kur?

– Tur.

Viņš izliekas it kā nezinātu par ko es runāju.

– Nezinu, par ko tur runā. Tās kāpnes tikai veda uz leju, uz nākamo koridoru un telpu.

– Bet kas tur bija?

– Nekas. Lūdzu, vienkārši beidz uzdot tādus jautājumus.

– Tad nenoslēdzies no manis pēc tā, kad esi ko tādu izstāstījis! – Atbrīvoju savu roku.

– Es ne... aizmirsti!

– Tiešām? Lai aizmirstu? Kāpēc tu māki visu sarežģīt tik vienkāršā situācijā, kad viss, kas vajadzīgs, ir aprunāties. – Jūtos, it kā viņu norātu par to, ka viņš ir noslēgts, kaut ilgu laiku tāds ir bijis un būs. – Kāpēc tu sevi vaino pie visa, kas notiek? Tā nav tava vaina! Ne tas, kas notiek šeit, ne mana sagūstīšana, pat tavu vecāku nāve nav tava vaina!

– Paskaties apkārt, kas notiek, kas notika ar manu iepriekšējo mīlestību, kas notika ar tavu māti. Es nevēlos vairāk ciešanas, kaut nespēju nedomāt par tevi. Pasaule mani ir tādu pataisījusi, un nekas mani vairs nespēs mainīt. Atvaino, ja priekš tevis esmu sarežģīts un pārāk nejūtīgs, bet es nespēju iznīcināt to sienu, kas ļautu man kaut nedaudz kaut ko just, just pa īstam. To, ko es tev izstāstīju, tas ir pat diezgan daudz un, atzīšos, es šaubījos un šaubos, vai man vajadzēja to stāstīt. Saku, ka tev uzticos, bet ne pilnībā, vismaz ne ar pārāk personiskām lietām. Kaut ar tevi esmu cits, un tas ir tāpēc, ka tu man nozīmē jau vairāk kā vienkāršas simpātijas un tas biedē, jo mēģinu to apspiest.

– Nevajag to apspiest, pirmām kārtām, tev vajag man pilnībā uzticēties.

– Es nekad nevarēšu tev pilnībā uzticēties.

– Tad nekādas īpašas attiecības mums nevar izveidoties.

Dodos jau viņām garām, kad viņš saņem manu roku.

– Es nevēlos, lai mēs strīdamies un vēl jo mazāk vēlos, lai mēs šādi izšķirtos.

Taču mūs jau gaida durvis.