Durvis starp murgiem

𝟞𝟙

Nonāku pilnīgi ne tur, kur biju cerējusi. Nu ne īsti. Esmu tur, kur domāju, bet tālāk nekā gaidīju. Esmu pretējā ezera krastā. Otrā pusē redzu Arkādija lielo māju. Nu ko, nāksies nedaudz pastaigāties. Man mugurā vēl joprojām ir apģērbs no Tutisimas, un nožēloju, ka neuzvilku bikses, vai vismaz īsāku kleitu, nevis tādu, kas ķeras un traucē iet brīvi. Eju gar pašu ezera krastu. Ir silts. Pēc saules spriežot, vēla pēcpusdiena, varbūt pat vakars. Labi, ka mežs nav ļoti aizaudzis ar krūmājiem, pārsvarā aug egles, pāris priedes un kāds ozols pa starpai. Tāds klusums. Pilsētā nav tāda klusuma, kā šeit. Tuvojos aizvien tuvāk mājai. Prātoju, vai viņš vispār būs mājās. Jau ieeju mājas pagalmā. Redzu, ka viņš iznāk pa sētas durvīm. Paātrinu gaitu. Ir nedaudz dīvaina sajūta viņu atkal redzēt. Tiklīdz starp mums palikušas vien pāris pēdas, pieskrienu pie viņa un apķeru.

– Man šķita, ka tu vairs nevēlies nekur doties.

– Jā, bet es vienmēr esmu vēlējusies būt šeit.

Viņš noglāsta manus matus un apņem vēl ciešāk. Esmu priecīga atkal te būt.

– Uz mirkli pat neatpazinu tevi. Domāju, kas tur nāk caur mežu. – Abi iesmejamies. – Izskaties lieliski.

– Zinu.

Iekšā nekas nav mainījies, pat manā istabā. Viss stāv, kā stāvējis, un smarža arī tā pati. Vienīgi šķiet tā patukši. Lai arī esam divi, māja ir pārāk liela priekš diviem cilvēkiem.

Ap deviņiem vakarā Arkādijs pagatavo vakariņas, ļoti vēlas vakariņas. Sēžam virtuvē pie galda. Viņam ir arī ēdamzāle, bet tā ir pārāk liela. Piedāvāju palīdzēt gatavot, bet viņš saka, ja kaut vai pieskaršos nazim, tad varu palikt bez vakariņām. Vienīgais, ko viņš palūdz, sastādīt kompāniju, kamēr gatavo. Beidzot viņš ir salicis visu uz galda un apsēžas man pretī.

– Tad Tutisima. Laba pilsēta.

– Jā, vienīgi sargātājiem aizliegta, kaut gan mani ielaida un Eniju arī.

– Nu jā, Enijai tur ir ģimene. Vienīgā pilsēta, kurā nemedī sargātājus, kur nav noziedznieku un kura nepakļaujas augstākajiem.

– Tas bija saprotams, tiklīdz ierados. Par to nepakļaušanos augstākajiem varētu vēl pastrīdēties. Viņiem pienāk visa informācija par visu un visiem. – Ielieku šķīvī ēdienu, kaut nevēlos ēst. – Eliass miris.

– Zinu, – viņš paskatās uz mani, bet es neizrādu jebkādas emocijas. – Sanāca sadurties ar Zahariju. Jums dzinās pakaļ nevis kārtības sargi, bet vienkārši noziedznieki, Zaharijam pazīstami. Domāju, ka tu biji kopā ar Danielu. Un par to, ko viņš izdarīja, arī zinu. Zaharijs arī ir izstājies no noziedzīgās pasaules, tur ejot vaļā trakas lietas. Ja sargātājus medī visi, lielākoties kārtības sargi, tad tevi medī noziedznieki, jo tu esot nogalinājusi Kurtu.

– Gadījās. Nevēlos par to runāt. Nevēlos arī runāt par visu, kas noticis. Starp citu, es biju ar Danielu, līdz viņš izdarīja šo, – norādu uz kaklu, – pēc tam satiku Eliasu, diemžēl.

– Nevaino sevi.

– Cenšos.

Turpinām sarunas par citiem tematiem. Pastāstu, kas un kā Tutisimā. Visu atlikušo vakaru norunājam par dažādām lietām, bet ne vairs par sargātājiem, slepkavām vai kaut ko tamlīdzīgi drūmu. Pēc vakariņām eju uz savu istabu. Tutisimas guļamistaba bija lieliska, bet šī ir vienkārši perfekta.