Durvis starp murgiem

𝟙𝟝

Atveru acis. Stāvam kalna galā. Esam biezā, tumšā mežā. Lejā redzu dīķi, tam blakus nelielu koka māju. Paskatos uz Eliasu. Viņš vairāk neizskatās bāls.

– Vai mums vajadzētu tur iet?

– Līna, es nedomāju, ka tā ir laba ideja. Ejam labāk prom.

– Labi.

Pagriežamies uz otru pusi, lai ietu prom, bet mūsu ceļu aizšķērso kāds vīrietis ar pistoli rokā, notēmējis to uz mūsu pusi. Mana sirds sāk sisties straujāk.

– Šaubos, vai jūs vēlaties doties prom. Paceliet rokas un neizdvesiet liekas skaņas. – Viņš saka rupjā balsī.

Vīrietis izskatās ne vecāks par gadiem trīsdesmit, viņam ir rudi mati. Viņa drēbes ir kārtīgas priekš tāda, kas tēmē uz mums ar ieroci. Seja izskatās biedējoša. Tumšais skatiens tā vien iedveš bailes. Tēlu vēl vairāk paspilgtina viņa augums. Masīva miesas būve, drīzāk jau spēcīga, turklāt viņš ir gara auguma. Seju klāj apmatojums. Vīrietis pagrūž mūs, lai mēs sāktu iet. Ejam lejā pa kalnu uz mājas pusi. Eliass paskatās uz mani. Zinu, ka viņš redz, ka esmu uztraukusies. Skatos, vai nav kāda iespēja ātri aizbēgt, bet Eliass nespētu aizbēgt, pat ja vēlētos. Mēs varētu censties pieveikt rudo. Bet velti es to nodomāju, jo no mājas iznāk vēl viens līdzīga paskata vīrietis, tikai ar melniem matiem un nedaudz vecāks, ar ieroci rokās.

– Uz ceļiem! – Saka no mājas iznākušais vīrietis.

Darām, kā viņi liek, jo uz doto mirkli esam bezspēcīgi kaut ko uzsākt. Rudais pieiet pie otra un kaut ko pārrunā, ik pa laikam paskatīdamies uz mums.

– Līna, mums ar steigu kaut kas jāizdomā.

– Zinu, Eliass, bet es nezinu, ko darīt. Mēs esam bezspēcīgi. Man bail. – Paskatos uz viņu un nojaušu, ka viņam arī.

Beiguši runāt, vīrieši pienāk pie mums. Knapi spēju ievilkt elpu. Sirds spēcīgi dauzās.

– Mēs nolēmām jūs nenogalināt. Pagaidām. Jūs varētu noderēt. It īpaši tu, sirsniņ. Par tevi, čalīt, gan to nevarētu teikt. Tu izskaties diezgan vājš un vēl klibo. Tāds mums ne īpaši ir vajadzīgs. Ko tu par to saki, Kurt?

– Domāju tev taisnība. Meitene vēl noderēs, bet tas gan nē.

Viņš notēmē ar pistoli pret Eliasu.

– Nē! – Es kliedzu. – Lūdzu, nenogaliniet viņu!

– Liku tev klusēt! Mēs izlemsim, ko ar viņu darīt! – Uzkliedz Kurts.

Viņš pieiet pie Eliasa un iesit, Eliass nokrīt zemē. Es novēršos, nespēdama skatīties kā viņš cieš. Kurts pienāk pie manis un paceļ manu galvu, lai es varētu redzēt Eliasu.

– Tev viņš ir svarīgs, vai ne tā? – Viņš čukst man ausī. – Ak nē, tu tūlīt raudāsi! Cik gan jūs abi esat vāji!

Es neesmu vāja un es nemaz netaisos raudāt. Nevaru izrādīt to, ka esmu vāja, jo nevēlos tāda būt. Otrs atnāk pie manis un ieskatās man acīs. Redzu to, kā viņš paceļ dūri un iesit man. Uz mirkli melna bilde, bet tad atpakaļ realitātē.

– Ved meiteni iekšā, bet viņu aizsūtīšu aizsaulē.

– Ko?! Nē! Pagaidiet, lūdzu, nedariet to! – Kliedzu un pretojos, cik spēju, bet zinu, ka neko nepanākšu, jo viņi ir daudz spēcīgāki.

Redzu, kā pret Eliasu tiek notēmēts ierocis. Es nevaru neko izdarīt. Lūdzos, lai viss beidzas, lai viņu apžēlo. Esmu nonākusi pie durvīm, kad izdzirdu braucam šurp mašīnu. Vai tas varētu būt kāds, kas mūs izglābs? Uz mirkli visi sastingstam. Auto piebrauc pie mājas.