Durvis starp murgiem

𝟚𝟡

Smirdīga asins dvaka mani pamodina. Esmu kaut kādā būrī, kas atrodas telpas vidū. Lēnām pieceļos, taču galva sagriežas. Viena vienīga spuldzīte dod blāvu gaismu. Cik ilgi es biju atslēgusies un kur es esmu? Vai kambioni mani notvēra? Ja jā, tad... kas ar mani notiks? Durvis atveras. Ienāk divi kambioni, sieviete un vīrietis. Viņi atslēdz būri un uzliek man rokudzelžus. Tieku ārā no telpas, un asins smaka ir vēl spēcīgāka. Ejam pa garu koridoru, kura sienas ir tumšas un netīras, tāpat kā grīda. Dzirdu kliedzienus, gan sāpju pilnus, gan palīdzības saucienus, to skaņa ir briesmīga, trakāk, nekā klausīties, ka kāds ar nagiem velk pa tāfeli. Redzu, kā kādā telpā graiza dzīvu cilvēku. Es apstājos un izvemjos.

– Paskat tik, šai netur iekšas. Kusties tālāk, – sieviete mani pagrūž uz priekšu.

Nākamajā telpā tiek spīdzināts cilvēks. Mani pārņem panika un bailes, tik spēcīgas, ka šķiet, sirds apstāsies no tā vien. Meklēju, kā varētu izbēgt, bet nespēju padomāt. Mani ieved tumšā telpā, kuras sienas notašķītas ar asinīm. Vidū stāv krēsls. Virs krēsla karājas lampa, kas knapi dod gaismu, kā jau visur šeit. Apsēžos krēslā. Manas rokas un kājas pieslēdz krēslam, kas ir pieskrūvēts pie grīdas. Abi iziet ārā, un es palieku viena. Skatos visapkārt, cenšoties kaut ko saskatīt, bet neko neredzu. Rokas un kājas ir pārāk cieši saslēgtas, lai spētu piecelties vai vispār pakustēties. Mēģinu domāt, domāt par kaut ko, piemēram, kā aizbēgt un... Daniels... viņam noteikti viss kārtībā... šaubos, vai viņi spētu viņu sagūstīt. Drīz vien telpā ienāk vīrietis uzvalkā, kas mani atgriež realitātē. Jāsaņem sevi rokās, lai vai kas notiktu.

– Labdien, Līna.

– Laidiet mani vaļā!

– Mēs to nevaram. Tu tiešām iedomājies, ka mēs tevi tā vienkārši palaidīsim?

– Nu... es mēģināju, – zobgalīgi saku.

– Tu un tavs draugs Daniels... izdomāji sapīties ar sargātajiem, ne jau ar kuriem katriem, bet ar viņu?! Laikam viņš nepastāstīja, kādas briesmas draud, ja atrodies viņam blakus. Līdz šim jūs, sargātāji, mums netraucējāt, bet tiklīdz tu atvēri dvēseļu durvis, tas mūs sadusmoja. Jūs abi esat pārāk traucējoši.

– Jūs baidāties no diviem cilvēkiem?

– Nē. Mēs uztraucamies par to, ka tādi niecīgi parazīti kā jūs jaucaties lietās, ko īsti nesaprotat. Līna, pasaki, kur ir Daniels un pārējie tavi draugi, un varbūt mēs tevi atstāsim dzīvu.

Viņi Danielu nav notvēruši! Un, kas svarīgāk, viņam viss kārtībā, tātad viņš zina, ka mani sagūstīja un noteikti jau mēģina mani atrast. Bet kāda iespēja būs mani atrast šajās neskaitāmajās vietās, it īpaši, ja kambioni nepieliek pie savām durvīm milzīgu norādi, ka tieši tur viņi meklējami. – Atvainojiet, īsti neuztvēru jūsu sacīto.

– Tad tu nevēlies pa labam? Darīsim pa sliktam.

Viņš pienāk pie manis un iesit pa seju. Es nevaru neko teikt. Man jācenšas izturēt. Ja nodošu savus draugus, tad vairs nekas nespēs iznīcināt kambionus. Nevēlētos būt tā, kas nodotu sargātājus.

Pēc vairākiem sitieniem viņš saprot, ka nerunāšu, tāpēc aizved mani uz nelielu, tumšu istabu. Knapi vairs spēju noturēties kājās. Durvis aizveras, un es palieku pilnīgā tumsā.Vēlos raudāt, jo šaubos, vai mani atradīs. Pastāv liela iespēja, ka viņi nepaspēs mani atrast, vismaz ne pietiekami laicīgi, un es būšu kā tie, ko redzēju, kaut es labāk dodu priekšroku ātrai nāvei. Varbūt apžēlos un nošaus uzreiz. Katrā ziņā, šis īsais laiks arī nebija slikts. Es atradu draugus, es atradu savu tēvu, es atradu cilvēkus, ar kuriem labi pavadīju laiku. Ja man jāmirst, tad zinu, ka kaut ko tomēr esmu arī izdarījusi, izdarījusi kaut ko labu, kā dēļ tagad arī miršu. Es nenožēloju izdarīto, izdzīvoto, tikai vēlos veltīt visiem vēl nedaudz laika. Vēl nedaudz laika pavadīt ar Danielu. Mani plakstiņi kļūst smagi, gan no raudāšanas, gan no tā, ka acis ir nedaudz sapampušas. Pielieku savas aukstās rokas pie tām. Sāpes ir briesmīgas, bet tās ļauj justies vēl dzīvai. Visu laiku atgriežos pie jautājuma, vai kāds mani atradīs. Kā no tik laba mirkļa nonācu šeit? Daniels noteikti vaino sevi, jo atgāja no manis uz pāris minūtēm, bet kurš gan būtu spējis paredzēt šādu iznākumu? Neviens.