Atvērusi acis, nesaprotu, kas notiek ar apkārtni. Tikai pēc sekundes aptveru, ka ir nakts un esmu pilsētā. Ielas ir pilnīgi tukšas, pat nekādas pilsētas skaņas, nekādas mašīnas, nekā. Jūtams vēsums, bet ne tāds, ka būtu ļoti auksti. Paskatos uz priekšu un uz aizmuguri. Pārāk kluss, kas rada baisu sajūtu. Nolemju iet uz priekšu, pa trotuāru lejā no kalna. Nevienā mājā nedeg gaisma. Iespējams, visi guļ, vai arī ļaunāk – mājas ir pamestas. Taču ielas laternas deg pilnā spožumā. Nogriežos krustojumā, un ceļš turpina vest lejup pa kalnu. Kaut ko pamanu kalna lejā, pašā ceļa vidū. Tas neizskatās kā cilvēks, bet kas gan tas ir? Eju tuvāk, bet ar piesardzību. Neuzkrītoši skatos apkārt, cenšos saklausīt jebko, bet vienīgais, ko dzirdu, ir laternu lampu dūkoņa. Redzu, ka tas ir skapītis ar spoguli, bet kāpēc gan lai tas atrastos ceļa vidū? Vēl lēnāk un piesardzīgāk eju tam klāt. Meklēju ieroci, bet man tā nav. Tuvojoties skapītim, aizvien vairāk skatos apkārt, gaidot, kad kāds uzbruks, bet viss ir pārāk mierīgi. Apstājos pāris metrus no atraduma un lūkojos savā atspulgā. Nemanu neko aiz sevis, tikai tumšu ielu. Mani vairāk biedē tas, ka viss ir pārāk mierīgs. Beidzot pieeju pavisam klāt skapītim un atveru atvilktnes, bet tās ir tukšas. Vēlreiz paskatos spogulī, bet šoreiz tas viss ir melns. Nesaprotu, kas notiek, tāpēc skrienu prom. Paskrējusi kādu gabalu, pagriežos, bet skapīša vairs nav. Eju tālāk pa ielu, cerībā atrast durvis. Eju tikai taisni, skats sāk kļūt pazīstams. Nonāku vietā, kur ierados, bet kā tas iespējams, ja nekur nenogriezos, turklāt noteikti negāju atpakaļ kalnā, un ceļš veda tikai uz priekšu?! Durvis arī joprojām atrodas turpat. Steidzīgi pieskrienu pie tām, lai beidzot dotos prom no šī bezsakara.
YOU ARE READING
Durvis starp murgiem
ActionNo vietas uz vietu caur durvīm, nekad īsti nezinot, kur nonāksi. Nonākot savādā pasaulē bez atmiņām par iepriekšējo dzīvi, Līnai nākas atrast savu ģimeni, draugus un mīlestību, taču ne viss ir tik vienkārši. Vietas, kur pats ļaunums ir apsēdis, viņa...
