Durvis starp murgiem

𝟝𝟛

Svelme, saule, karstums. Sajūtu sāpes plecā, turklāt šausmīgas. Sāp katra vieta, gan fiziski, gan morāli. Esmu pie sliedēm. Vienā pusē pamestas daudzdzīvokļu mājas, otrā – mežs. Sēžu pie zemes, zemes ceļa vidū, kurš ved pāri sliedēm. Pieceļos kājās. Kājās šorti, parastas pelēkas kedas, mugurā balts krekliņš. Vēl joprojām turu rokā ieroci. Dodos uz sliežu pusi. Nolemju iet pa sliedēm. Eju ilgi, saule vienkārši dedzina. Nezinu, kas ir drausmīgāk – iespējami salauztais plecs vai sāpošā sirds, tukšuma sajūta. Man ir tik ļoti vienalga, kur šis ceļš aizvedīs vai arī kas šajā vietā mitinās. Pat vēlos, lai man kāds uzbrūk. Speciāli meklēt briesmas ir pašnāvnieciski, bet tieši par to arī šobrīd domāju. Vēlos kaut kā izlikt visas emocijas, just kaut ko. Beidzot paceļu galvu un ieraugu staciju. Pilsēta. Gluži kā izmirusi. Turu gatavībā ieroci. Izeju cauri nelielai daļai pilsētas, lielākoties pa tās nomali un nonāku pie piepilsētas, tālāk seko mežs. Pa tukšu pilsētu staigāt nevēlos, it īpaši, ja tā tomēr nav tukša. Labāk tad doties prom. Kalna pakājē, mežā ieraugu tādu kā parku, ezeru. Dodos tur, jo vajag ūdeni. Pie ceļa redzu mašīnu. Paeju tai vienaldzīgi garām. Dzirdu, ka kāds no tās izkāpj, bet neatskatos. Eju tālāk. Man seko. Atskatos un ieraugu kambionus. Apstājos un notēmēju pret viņiem. Viņi apstājas. Skatāmies viens uz otru. Redzu, ka viņu skatiens raugās aiz manis. Pagriežos un redzu no meža tuvojamies vēl daudzus kambionus. Nošauju tos divus, pagriežos uz otru pusi un sāku šaut visus pēc kārtas. Ar katru šāvienu viņi pietuvojas, līdz beidzot viens no tiem mani nogrūž zemē. No sāpēm iekliedzos. Viss šķiet tik nereāli, bet arī pārāk šausminoši īsts. Viņi mani ielenc. Atbalstos uz kreisās rokas un skatos zemē. Manas beigas. Beidzot.

– Tā ir tā, – dzirdu viņus sačukstamies.

– Ko mums ar viņu iesākt? – Viens no viņiem beidzot ierunājas skaļi.

– Nogalināt būtu pārāk vienkārši. Pārvērtīsim, lai sargātāji mokās. It īpaši viņas tuvākie, kad nebūs izvēles, atstāt dzīvu vai tomēr pašiem nogalināt, – viņi visi sāka smieties.

Divi pienāk pie manis un satver mani aiz rokām. Pie manis pienāk vīrietis. Lēnām paceļu skatienu pret viņu. – Labāk nogaliniet mani.

– Nu nē, mēs liksim ciest ne tikai tev, bet arī pārējiem sargātājiem. Mēs arī vēlamies dzīvot. – Viņš satver nazi un pārgriež sev plaukstu. Viens no tiem, kas mani tur, satver mani aiz žokļa un piespiedu kārtā to atver, lai asinis ielīst man mutē. Sajūtu to sāļo garšu. Cenšos nenorīt un izspļaut, tomēr manu muti aizver un iesit tik spēcīgi,ka nejauši asinis tomēr noriju. Viņi mani atlaiž, mēģinu piecelties, bet šķiet, ka es vairs nevaldu pār sevi. Nokrītu smiltīs. Miglaini redzu siluetus atkāpjamies no manis. Vēlos ko iesākt, bet nespēju. Pēc kāda laika pieceļos. Galva vēl joprojām sāp. Speru soli un šķiet, ka ķermenis ir palicis krietni smagāks, it kā asins vietā plūstu šķidrs metāls. Ir grūti kustēties, sajūta, it kā es būtu no koka, kā lelle, kuras locītavas ir smagnēji pakustināt. Acīs viss miglojas, un reibst galva. Redzu acu priekšā puisi. Eliass. Mēģinu ko teikt vai izrādīt emocijas, bet nespēju. Viņš pasniedz man nazi. Satveru to. Nesaprašanā skatos uz viņu. Viņš uzloka savas piedurknes un iegriež vēnās. Viss ir tik palēnināti. Satveru nazi, tuvinu to rokai un iegriežu divus iegriezumus. Redzu asinis līstam un atgriežos realitātē. Manā priekšā nestāv Eliass, bet gan viens no kambioniem. Ko es daru? Tā neesmu es. Paskatos uz roku un cilvēciskās asinis sāk kļūt biezākas un tumšākas. Viss acīs kļūst melns.