Durvis starp murgiem

𝟚𝟙

Atveru acis un redzu, ka esam tajā pašā laukumā, kur biju ar Eniju un Ēriku pirms vairākām dienām vai pat nedēļām. Ir tik grūti noteikt, cik ilgi tu jau atrodies šeit. Tikpat labi, es, iespējams, te esmu jau kādu mēnesi.

– Mums jāiet uz to ēku. – Enija norāda uz pussabrukušu ķieģeļu ēku, uz kuras sienas ir sarkanīga zvaigzne.

Ejam pa asfaltētu ceļu, kurš daļēji ir jau aizaudzis. Dažviet mētājas sarūsējušas mašīnas, kuras izskatās tā, it kā stāvētu te pāris gadu desmitus. Ēkas ir lielas, bet nevar pateikt, cik īsti milzīgas tās bijušas, jo daļa no tām ir sabrukušas. Zālājos mētājas metālu un betonu gabali, vietām ceļus klāj stikli, dēļu gabalu un ēku gruvešu kaudzes. Ielas galā pamanu ēku, kas līdzīga rūpnīcai. Tā no visām pārējām celtnēm izskatās visbaismīgāk. Tās pelēkais un masīvais izskats liek justies apspiestam tās priekšā, it kā tu būtu maz kukainis. 

– Enija, kas šeit notika? – Jautāju viņai piesoļodama klāt. 

– Nu, tā pat kā citur, šai vietai nepaveicās. Runā, ka šeit, tajā rūpnīcā, esot ražojuši ieročus un te arī esot bijusi militārā bāze. Bet fabrikā tika atrasti pieradījumi, ka ieroči bijuši aizsegs kaut kam bīstamākam. Ja tu paiesi kādu gabalu atpakaļ pa šo ceļu, tad pamanīsi, ka mājas paliek nedaudz nokvēpušākas. Kā arī tu redzi, ka nevienai celtnei logos nav stiklu.

– Tu gribi teikt, ka te nometa atombumbu?

– Īsti nezinu. Neesmu gājusi tik tālu, bet dzirdēju, ka tur atrodas diezgan paliela bedre. Iespējams no atombumbas. Kā arī te nevar uzturēties lietus laikā, dzert vai iet peldēties ūdenī, vai ēst kaut ko no šejienes.

– Kāpēc? – Jautā Eliass.

– Jo rūpnīcā atradās radioaktīvas, ķīmiski bīstamas vielas, kas tika izmestas dabā. Uzturēties ilgi te nav droši. – Pēkšņi atbild Daniels.

Beidzot nonākam pie vajadzīgās ēkas. Tā ir tik atbaidoša, cik vien tas ir iespējams. Daniels dodas iekšā pirmais. Diez cik droši ir uzturēties pussabrukušā celtnē? Iekšpusē ir vēl briesmīgāk, nekā ārpusē. Smird pēc pelējuma. Kāpnes uz augšstāvu knapi turas, labi, ka mums nav tur jāiet. Mēs ejam dziļāk ēkā. Kājas ik pa laikam aizķeras aiz sadrupuša betona vai nomestiem metāla gabaliem. Daniels dodas lejup pa kāpnēm, kas ved uz pagrabstāvu. Apstājos kāpņu augšgalā. Ko pie velna es daru? Es metos tieši nāvei ķetnās, to izaicinot.

– Līna, viss kārtībā? – Eliass jautā.

– Jā, ejam.

Viņš saņem manu roku, mēs dodamies lejā. Pagrabā ir diezgan auksts un, nokāpjot pa kāpnēm, redzu, ka pagrabstāvs ir nedaudz applūdis. Ūdens nav tik dziļš, lai smeltos kedās, tomēr mani uztrauc tas, ko Enija teica par ūdeni. Apstājamies pie lielām metāla durvīm. Tas ir milzīgs seifs. Daniels to atver, un seifa iekšpusē atrodas neliela istaba. Iekšpuse ir sausa, nesmird pēc pelējuma. Pie sienām ir plaukti, uz kuriem atrodas metāla kastes, nelieli seifi. Pretī durvīm stāv metāla skapji.

Daniels aiztaisa seifa durvis, mūs visus ieslēdzot. Viņš pieiet pie viena no skapjiem un atver to. Tajā atrodas drēbes.

– Novelciet savus apavus! – Pavēl Enija.

– Kāpēc? – Jautā Eliass.

– Jūs tikko gājāt caur ūdeni. Ja nevēlieties palikt bez kājas vai lai jums izaug sestais pirksts, tad darat, kā liekam! – Šķita, ka Ēriks to bija domājis nopietni, bet pasakot „sestais pirksts", viņš pats iesmejas.

Enija pasniedz man melnus, masīvus zābakus. Viņas skatiens pret mani vairs nav tik agresīvs. Domāju, ka Enija nav pārāk dusmīga uz mani, vienīgi mēs esam atsvešinājušās, taču ne tik ļoti, lai nespētu parunāties.

– Līna, vai varu ar tevi parunāt? – Jautā Arkādijs, pavilkdams mani nost no pārējiem.

– Jā, protams. Kas noticis?

– Es tev vēlējos pasniegt šo, zinot, ka katra minūte te jādzīvo kā pēdējā. – Viņš pasniedz man zeltītu kaklarotu ar apaļīgu kulonu, kuru no sākuma neizprotu. – Tā ir... tas piederēja tavai mātei, un viņa teica, ka tajā ir attēlota Atēna, kara un gudrības dieviete, ja nemaldos. Reiz viņa stāstīja par šo kaklarotu, bet esmu jau aizmirsis. Vēlējos tev to atdot jau kādu laiku. Visu laiku nēsāju to sev ap kaklu, cerībā, ka sastapšu tevi un to atdošu. 

– Paldies, tas ir ļoti jauki.

– Līna... – pirms viņš vēl ko paspēj pateikt, es viņu apskauju.

– Es nevēlos jums traucēt, bet mums drīz jādodas, – piesardzīgi saka Ēriks.

Somā salieku tik daudz lietu, cik vien spēju. Katram no mums ir soma, kurā atrodas kas svarīgs. Ar acs kaktiņu pamanu, ka Arkādijs un Eliass pārmij pāris vārdus, taču tas noteikti nav nekas draudzīgs. Viņi izturas it kā sen būtu pazīstami, kā jau visi šeit esošie. Vēlētos kādu dienu uzzināt visu dzīves stāstus. Daniels paņem papīrus, kurus pirms tam biju redzējusi. Uz tiem ir uzzīmēts mājas plāns un ne tikai. Viņš īsumā izstāsta, kur atrodas durvis un kā tām piekļūt pēc iespējas klusāk. Vēl pēdējo reizi pārbaudu somu, apskatu, vai pie jostas ir viss vajadzīgais. Pamanu, ka Daniels visu laiku skatās uz mani, laikam jau viņš mani ienīdīs visu atlikušo mūžu. Viņam vispār kāda dzīva būtne patīk? Vēlos, kaut viņš neskatītos uz mani, vismaz ne tā, it kā vēlētos apēst dzīvu. Daniels nāk uz manu pusi, un mana sirds sāk strauji sisties. Vēlos tagad vienkārši aizbēgt, bet esam ieslēgti milzīgā seifā.

– Ņem, – viņš pasniedz kaut ko melnu, – tas ir kaut kas līdzīgs ļoti gariem cimdiem, bet aizsargās tavu apakšdelmu un daļēji plaukstu. Mums visiem tādi ir.

Paņemu tos no viņa rokām, un uz mirkli šķiet, ka redzu nožēlu viņa acīs, ko mēģina noslēpt ar naidīgo skatienu. Paskatos uz pārējiem, manu, ka esmu vienīgā, kas nesaprot kam stāsimies pretī. Enija pienāk pie manis, lai palīdzētu cimdus uzvilkt un nostiprināt. Pie vienas sienas parādās spīdīgas metāla durvis. Ir laiks doties tieši pretī nāvei.