Durvis starp murgiem

𝟛𝟞

– Līna! – Atpazīstu balsi, kas sauc mani.

– Hanna? – Redzu izplūdušu tēlu, bet tad redze noskaidrojas. – Ko tu te dari?

– Mēģināju nokļūt kādā vietā un vēl joprojām mēģinu. Tu sen neesi redzēta. Dzirdēju par tevi tik daudzas lietas, bet taisnību jau zini tikai tu.

– Labprāt tev visu izstāstītu, bet kur es esmu?

– Pati īsti nezinu, jo tikko te ierados.

Paskatos visapkārt. Esam mežā, stāvam tādā kā pakalnā. Tā augšpusē redzamas skaidras debesis. Dodos augšā pa kalnu, un Hanna man seko. Vēlos teikt, lai Hanna dodas prom, tālāk no manis, viņas pašas labā, bet izskatās, ka šeit briesmas nedraud. Uzkāpušas kalnā, ieraugam tādu kā platformu. Ap malām ir nolikti akmeņi, bet tie nepasargā no nokrišanas. Kalns paceļas diezgan augstu virs kokiem. Netālu pāri kokiem slejas gaiša ēka. Hanna pieiet pie platformas malas un paskatās lejā.

– Te nu gan būtu ilgi jākrīt lejā.

Uz sekundi šķiet, ka aiz mums kaut kas stāv, bet atskatoties, nevienu nemanu. Sāk šķist, ka te nav nemaz tik droši, cik domāju.

– Hanna, ejam.

– Kāpēc?

– Vienkārši klausi mani, ja nevēlies atkal būt spoks.

Gar platformu, lejā pa kalnu ved neliela taka, pa kuru arī ejam. Pamazām paātrinu gaitu. Diemžēl man nav nekādu ieroču, jo tie palika somā, kas savukārt atrodas citā vietā. Ieraugu uz ceļa mētājamies pagaru koka gabalu. Paceļu to, lai izmantotu kā spieķi atbalstam. Savā ziņā ievainojums vēl sāp, un ne tikai tas. Nav pagājis pietiekami ilgs laiks, lai viss sadzītu, un jau pirmajā reizē izturēt tādu slodzi ir par traku. Iespējams, nevajadzēja doties nekur tālāk, bet te nu esmu. Nelielā taka sāk kļūt platāka un izved mūs parkā. Tālumā pamanu gaišo ēku, kas ir apaugusi ar krūmiem un garu zāli. Parks arī nav diez ko sakopts, bet tomēr izskatās labāk nekā tā ēka. Nezinu, vai vajadzētu iet tai klāt. Hanna pasteidzas man garām un iet uz ēkas pusi.

– Hanna, ko tu dari?

– Nāc, ejam, apskatīsim, varbūt kaut ko atradīsim.

– Jā, nepatikšanas, – bet viņa neapstājas un dodas tik uz priekšu. – Hanna!

Skrienu viņai nopakaļus. Nevēlos tur iet, bet Hannu pamest vienu ne tik nevēlos. Izdzirdu aizmugurē nokrakšķam zarus, bet atskatoties nevienu nemanu. Vēl joprojām turu rokās garo koka mietu kā vienīgo ieroci, ja kāds uzbrūk. Gar ēkas žogu nāk cilvēks un apstājas tieši pretī mums. Mēs abas apstājamies, pagriežamies, lai dotos uz pretējo pusi, bet necik tālu neesam pagājušas, kad mūsu ceļu aizšķērso vēl viens.

– Līna?

– Ejam te, – norādu pa labi uz krūmāju pusi.

Speram pāris soļus, bet jau atkal mūsu ceļu kāds ir aizšķērsojis. Pagriežamies atpakaļ, tie divi ir pienākuši tuvāk un trešais arī. Ir tikai viena iespēja, kā varam tikt prom. Atvēzējos, lai sistu, bet vīrietis pārtver manu koku.

– Hanna, skrien! – Iekliedzos.

Viņa metas bēgt caur krūmājiem. Divi skrien pakaļ Hannai, bet trešais atņem man koku un aizmet to prom. Iesitu viņam pa seju, bet nepamanu, ka aiz manis jau stāv sieviete, un viņa mani nogāž no kājām. Dzirdu atpakaļ nākam pārējos divus un Hannu. Guļot zemē, ieraugu Hannu. Viņai pie rīkles pielikts nazis. Vīrietis skatās uz mani.

– Kas tu esi un ko tu te dari? – Viņa balss iedveš bailes un sejas izteiksme jo vairāk. Bet kaut kas man šķiet... atpazīstams. Viņi noteikti nav kambioni. Varu mēģināt tik cauri sveikā ar savu vārdu.