Durvis starp murgiem

𝟚𝟛

Liekas, it kā tikai vakar izdarījām neiespējamo, kaut ir pagājis kāds neilgs laiks. Esmu pat padzirdējusi visādas baumas, bet neko personīgu, tikai to, kā kāds atkal atvēris durvis. Daļēji par to esmu priecīga, - jo mazāk zina, jo labāk mums. Enija un Ēriks atpūšas savā pludmales mājā, kas ir netālu no Ērika ģimenes, lai būtu kopā ar tuvajiem. Daniels - cik dzirdējām, tad viņš, tāpat kā mēs, atpūšas ceļojot, kaut gan šaubos, vai atpūšas. Viņš neizskatās kā viens no tiem, kas atpūšas, drīzāk kā tāds, kurš gatavs nonest veselu ēku, lai kaut cik relaksētos. Arkādijs atpūšas savā privātmājā, kurā bijām palikuši pāris dienas. Viņš ir laimīgs par savu māju un tās atrašanās vietu. Teikšu godīgi, māja ir ļoti skaista, un viss iekšā tik pārdomāts. Ik pa laiciņam satiekos ar Hannu, iepazīstināju viņu ar Eliasu. Izrādījās, ka trijatā ir pat jautrāk, taču Hanna ļauj mums pavadīt vairāk laika divatā. Es vēl joprojām uzstāju, ka nevajag sasteigt mūsu attiecības. Pa šo laiku neko daudz par Eliasa pagātni neesmu uzzinājusi, tikai iepazinusi viņu kā cilvēku. Vienīgi uzzināju, ka viņam šeit īsti nav ne tuvu cilvēku, ne ģimenes, ne kā. Viņam nav pat nojausmas, vai vispār tāda ģimene kādreiz ir bijusi, kas ir ļoti skumji. Viņš ir ļoti jauks, labāku cilvēku nevaru iedomāties. Bet ir arī tā daļa viņā, ar kuru iepazinos pirmo reizi klubā. Tā parādās reti, taču man ne sevišķi patīk, jo šķiet, ka tajā mirklī manā priekšā ir cits cilvēks. Divas tik dažādas viņa sejas. Varbūt tāpēc viņš nestāsta par pagātni. Zinu, ka mūsu iepazīšanās nebija tā labākā un tas, ko teica Daniels, uz mirkli man lika apšaubīt Eliasu kā personu, taču joprojām esmu ar viņu kopā. Jautāju, ko viņš dara šajā pasaulē, kā izdzīvo. Viņš tikai saka, ka par to nevajag uztraukties. Ir dienas, kad viņš mēdz aiziet uz kādu laiku, kaut kur doties, bet man nesaka. Tas, ka viņš ir kopā ar mani, nenozīmē, ka viņš ir pametis savas lietas, un tas mani biedē. Velns viņu zina, ar ko viņš ir sapinies un cik kriminālas lietas dara. Tas var atspēlēties ne tikai no Daniela, bet arī ietekmēt mani. Taču neskatoties uz to, šobrīd esmu ar viņu.

- Līna, nu pagaidi mani! Es nevaru tev tikt līdzi.

- Tu nevari tikt līdzi meitenei?

Ar Eliasu esam pabijuši daudzās vietās, protams, lielākoties drošās. Pašreiz atrodamies sniegotos kalnos. Kāpjam līdz pat kalna virsotnei, jo esmu dzirdējusi, ka no turienes ir vislabākie skati. Un tas, ko bijām dzirdējuši, nebija meli. No kalna gala paveras tāds skats, kāds paliek sirdī mūžīgi.

Beidzot arī Eliass sasniedz kalna galotni. Viņš apskauj mani. Ezers mirdz kā kristāls, tāpat arī koki, kas ir apsniguši ar sniegu.

- Līna?

- Jā?

- Vēlos tev pateikt to, ko vēlējos jau sen. - Pagriežos pret viņu. - Ja vien tu zinātu, kā tu man liec justies katru reizi, kad atrodos tavā tuvumā. Es vēlos teikt, ka... es tevi mīlu.

- Zinu, es tevi arī. - Noskūpstu viņu.

To es pateicu pārāk strauji, jo iekšēji to patiesi nejūtu. Man viņš tiešām patīk, un tomēr dažreiz manas domas aizklīst pie cita. Pie tā, par kuru es nedomāju, ka domāšu, vismaz ne tādas domas. Īsti nezinu, kas ir tas, ko domāju, jo dažreiz šķiet, ka tas pārvēršas naidā. Daļēji arī vēlos zināt, kā viņam iet. Varbūt veltīgi. Labāk tādu kā viņu likt mierā, taču ir sajūta, it kā kaut kas būtu palicis neatrisināts. Vēlos kādreiz ar viņu parunāt, tā vienkārši, divatā. 

- Es vēlētos te palikt mūžīgi, tikai tu un es, - Eliass nočukst pie manas auss.

- Es arī.

- Tad kas mums to liedz? Uzcelsim šeit māju, dzīvosim, līdz novecosim.

Esmu izbrīnīta par viņa steidzīgo pieņēmumu. - Tu esi gatavs ar mani pavadīt visu atlikušo dzīvi?

- Jā, vienīgi tad mums jāuzzina vairāk vienam par otru.

- Man šķiet, ka pietiekami zinām viens otru.

- Nu, tu jau nezini, kādi skeleti var slēpties manā skapī. Es vēlos ar tevi būt kopā tik ilgi, cik vien tas ir iespējams, jo es tevi mīlu. - Viņš nopietni paskatās uz mani. - Bet tu?

- Es... es arī.

- Tu šaubījies.

Es nezinu, ko teikt. Viņš mani pievelk tuvāk, tik cieši, ka knapi spēju paelpot. Viņš zina, ka es šaubos, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Bet es tiešām vēlos, vēlos būt kopā ar viņu, bet vai visu mūžu? Kāpēc viss tā jāsasteidz? Tas man liek uztraukties. Man nepatīk domāt par nākotni, vēl jo vairāk pieņemt tik svarīgus lēmumus. Ir labi, kā pašreiz ir, taču neesmu paliecināta, ka uz ilgu laiku. Manas šaubas pastiprina tas, ka dažreiz man šķiet, it kā Eliass kaut ko slēptu, it kā viņš kaut ko īsti nestāstītu. Danielu vēlos satikt jau kādu laiku, taču tas nekad nenotiek. Durvis neattaisno manas cerības un vēlmes, vismaz līdz šim. Nesen Enija teica, ka viņš pēdējo reizi manīts savā mājā, pieņemu, tajā pašā, kur pirmo reiz viņu satiku. Taču viņa arī pieminēja kādu pilsētu, kur Daniels drīzumā varētu doties. Jau pāris dienas gaidu, lai uzrodas pareizās durvis. Atliek vien cerēt, ka tās neuzradīsies par vēlu.

- Klau, Eliass, vai mēs varētu doties tālāk? Šeit ir ļoti skaisti, kā pasakā, bet stāvot sāk salt. 

- Protams, visu, ko vien tu vēlies.

Kad to pasaku, aiz mums parādās durvis, tādas, kā aprakstīja Enija. Beidzot.