Durvis starp murgiem

𝟠

Degunā iecērtas pelējuma un mitruma smaka. Jūtu sāpes kājā. Paskatos apkārt. Esam tumšā, pussabrukušā mājā.

- Līna! Līna! Tev viss kārtībā? - Viņš atnāk pie manis no blakus istabas. - Kaut kas notika ne tā, kā vajag. Tev uz kājas uzkritis koka gabals.

Paskatos uz savu kāju, uz tās tiešām ir pamatīgs koka gabals. Kāja sāp, bet varbūt tā pat ir labāk. Eliass arī neizskatās diez ko labi. Pār viņa pieri tek asinis.

- Tev... tev galva ir pārsista.

Lēnām pieskaros pārsistajai vietai. Uz mirkli pat aizmirstu par sāpēm, līdz Eliass paceļ koka gabalu. Sāpēs iekliedzos. Viņš apskata manu kāju.

- Būsi dzīvotāja.

Es viņam uzsmaidu, uz ko arī viņš man atbild ar to pašu. Jūtu, ka viņa klātbūtne man ir patīkama un nemaz tik slikts viņš nav, ja nu vienīgi tā viņa humora izjūta... Flirtēšana ir viņa galvenā kārts, ko viņš izspēlē pirmo, jo varbūt nevēlas atklāt patieso sevi un savādāk nemāk apieties ar meitenēm. Viņš sniedz roku un palīdz man piecelties.

- Kur mēs esam?

- Kaut kur... šeit it ļoti tumšs. Vienīgais mīnus šajās pasaulēs ir tas, ka vieta visu laiku mainās. Tu vari nonākt tajā pašā vietā, bet vari nonākt arī, piemēram, pagātnē vai ļoti tālā nākotnē. Vietas arī nepārtraukti maina izskatu, neatkarīgi no laika. To ir grūti saprast, bet ar laiku sapratīsi.

Šeit tik tiešām ir tumšs un, kā parasti, putekļains. Telpai ir divas izejas. Viena ved uz gaišu telpu, bet otra uz tumšu koridoru.

- Eliass, kur mums jāiet?

- Iesim tur. - Viņš norāda uz gaišo telpu.

- Bet vai tad tās nav lamatas?

- Nē, - viņš pārliecinoši saka.

Vēlos jautāt, kāpēc tāda izvēle, bet tad izdzirdu čukstus no tumšā koridora. Tie sauc mūsu vārdus. Ar katru vārdu čuksti kļūs skaļāki. Eliass saņem manu roku, un mēs skrienam uz blakustelpu. Tur ir vēl viena eja, kuras ved uz ne tik gaišu istabu, bet tām vismaz ir durvis. Ieskrienam telpā un aiztaisām tās. Pievelkam tām priekšā dīvānu. Telpai vairāk nav izejas, bet ir neliels logs sienas augšpusē.

- Pagaidi! - Eliass nočukst un satver mani aiz rokas. Viņš parāda uz logu, gar to kaut kas noiet garām. - Mums jānogaida.

- Labi.

Abi apsēžamies pie sienas. Telpa ir neliela. Tajā atrodas dīvāns, smalka paskata rakstāmgalds ar izkritušām atvilktnēm. Pa grīdu mētājas papīri un pie galda stikla lauskas. Pie vienas sienas šķībi karājas veca, melnbalta fotogrāfija, kurā var saskatīt ģimeni. Sāku domāt par to, kas šeit īsti notiek. Kāpēc šeit ir tik daudz sagruvušu māju?

- Kas šeit ir noticis, ka tik daudz pamestu māju? - jautāju Eliasam.

- Daudzas ir pamestas jau no pirmsākumiem, bet citas... Šeit ir ļoti daudz pamestu vietu un vēl vairāk - nolādētu. Pirmsākumos tā nebija, vismaz esmu tā dzirdējis. Zinu pāris cilvēkus, kuri te bija pirms tādas kā pamatīgas cīņas, haosa laika. Bet tas skaitās pat ļoti sen, kaut gadu ziņā ne tik. Reiz te bija tikai cilvēki un nekādas briesmas nedraudēja, bet tad viendien kaut kas notika ne tā. Sekas tu pati redzi. Varbūt tā pat bija labāk, jo mēs tagad zinām, ko gaidīt.

Tas ir skumīgi. Es vēlos visu uzzināt, bet paskatos uz Eliasu un saprotu, ka viņš nevēlas par to runāt.

- Esam pazaudējuši tik daudz, ka nekādi ieguvumi to neaizstās. Visi ir kaut ko pazaudējuši, bet ir bail par to runāt. Sāpes vieglāk pārvērst dusmās un izgāzt tās pār ienaidnieku.

- Bet ir taču kaut kas, kas pat vistumšākajā brīdī tev liek pasmaidīt! - Mēģinu ievirzīt sarunu optimistiskā noskaņā.

- Jā, piemēram, tu šobrīd.

Viņš saņem manu roku. Es atbalstu savu galvu pret viņa plecu. Aizveru acis cerībā, ka šis viss ir tikai sapnis.

Pamostos no skaļa blīkšķa. Atveru acis un redzu, ka guļu Eliasam klēpī un man virsū uzsegta viņa jaka.

- Mums laiks doties, - viņš klusi nosaka.

- Labi.

Eliass pieiet pie loga un attaisa to. Dzirdu kliedzienu, bet tie ir cilvēka kliedzieni. Tas lūdz pēc palīdzības.

- Mums jāiet viņam palīdzēt.

- Līna, kā mēs zinām, ka tie ar mums nespēlējas? Tagad vai nekad. Tu taču vēlies vēl dzīvot?

Viņam taisnība. Labāk izglābt divas dzīvības, nekā nevienu. Cenšos ignorēt kliedzienus un kāpju ārā pa logu. Svaigs gaiss. Uz sekundi apstājos un dziļi ieelpoju. Dzirdu, ka kliedzieni apklust un kāds tuvojas durvīm. Eliass satver mani aiz rokas, un mēs metamies bēgt. Visapkārt pamestas mājas. Skrienam pa zemes ceļu, augšup pa kalnu. Atskatos un redzu, ka mums pakaļ skrien trīs kambioni. Viņi ir ātrāki par mums. Ieskrienam vienā no pagalmiem un paslēpjamies. Tie paskrien mums garām.

- Skrien, kad zini, ka būsim pietiekoši tālu. Neskaties atpakaļ, bet skrien un atrodi durvis.

- Ko?

Knapi paspēju vēl ko teikt, kad viņš mani noskūpsta un metas prom pa ielu. Pēc pāris sekundēm kambioni sāk dzīties viņam pakaļ. Kad zinu, ka viņi ir pietiekami tālu, metos pāri ielai, tieku pāri žogam un skrienu uz lielas ēkas pusi. Dzirdu kliedzienu, bet neapstājos. Ēkai durvis ir ciet. Skatos apkārt, bet neredzu nevienas durvis.

- Nu taču, tām vajadzētu jau parādīties!

Sāku uztraukties, bet neapstājos, skrienu tik uz priekšu. Aiz muguras izdzirdu dīvainu skaņu. Pagriežos un ieraugu, ka man pakaļ dzenas kambions. Skrienu tik ātri, cik vien spēju, bet drīz tas mani panāk un pagrūž. Ielidoju logā un piezemējos uz muguras tumšā telpā. Cenšos ievilkt elpu, bet ir grūti to izdarīt. Pieceļos uz elkoņiem. Uz palodzes uzlec kambions un riebīgi smaida.

- Līna... - tas nomurmina.

Viņš metas man virsū, bet es speru ar kāju. Tas nedaudz atkāpjas, bet ne uz ilgu laiku. Noplēšu gabalu no sava krekla un aptinu ap roku, lai varētu satvert stikla gabalu. Kambions paskatās uz mani, atkal metas virsū un piespiež mani pie zemes. No viņa mutes tek melnas asinis un viņš spēcīgi saspiež plaukstu man ap kaklu, lēnām mani smacējot. Paceļu stikla lausku un pēdējā brīdi ieduru to tam acī. No acs iztek melnas asinis, kambions nokrīt man blakus uz zemes. Klepojot ievelku gaisu. Paskatos uz kambionu. Tas ir miris. Manas rokas trīc, un prāts tikai tagad sāk aptvert, ko izdarīju. Ar grūtībām tveru elpu, sāku sajust sāpes kritiena trieciena rezultātā. Pamanu, ka plecā ir iedūries neliels stikla gabals. Ar sakostiem zobiem izvelku stiklu, tas nav pārāk dziļi. Paskatos visapkārt, esmu nonākusi veikalā. Atceros, ka dzirdēju kliedzienu ielas galā, izklausījās, ka tas bija Eliass. Man jāiet viņam palīgā. Izkāpju pa logu un atkal nonāku uz ielas. Lūkojos apkārt, ieklausos, vai nekur tuvumā nav dzirdams kāds kambions. Beidzot parādās durvis, bet no sākuma ir jāuzmeklē Eliass. Jau pagriežos virzienā, kurā vēlos doties, kad ieraugu, ka uz manu pusi skrien desmit kambioni.

- Ak, nē...

Apmulstu un nezinu, ko darīt. Man viņš ir jāizglābj, bet es to nespēšu, ne jau tagad, ne pret desmitiem kabionu. Atveru durvis un jau atkal dodos iekšā.