Saule riet aiz kalniem, kas manāmi aiz ciemata silueta. Ēka, kurā it kā ir mums vajadzīgās durvis, atrodas pie ciemata, bet lai līdz tai tiktu, mums jāpaiet nepamanītiem garām vēl dažām ēkām. Atrodamies tādā kā mežā, aizkalnā.
– Kad saule norietēs, dosimies. Es, Līna un Arkādijs dosimies iekšā, – Daniels runā tik pašpārliecināti, kad tādam negribētos iebilst vai pat ko teikt pretī.
– Tādas norunas nebija! – Iesaucas Eliass. – Lai ar jums iet kāds cits, bet ne Līna!
– Tu laikam nesaproti visu lietas būtību. Ēriks būs uz blakus mājas jumta, lai piesegtu mūs, tu iesi ar Eniju, lai novērstu iekšā esošo kambionu uzmanību. Vēl trim sargātajiem būs jābūt otrā pilsētas galā, kas aizvilinās pēc iespējas vairāk kambionu. Atcerieties, šaujiet tikai tad, kad citas iespējas vairs nav.
Debesis ātri vien kļūst tumšas. Ir laiks doties. Pa to laiku, kamēr esam te, neesmu manījusi kaut vienu mašīnu. Tas ir nedaudz dīvaini. Ēriks paņem somu un skrien pāri ceļam uz grāvi, kas ved iekšā ciematā. Pienāk Enijas un Eliasa kārta doties. Eliass pēdējā brīdi saņem manu roku un pievelk sev tuvāk, lai noskūpstītu.
– Esi uzmanīga.
– Tu arī.
Redzu viņus skrienam gar kokiem lejā pa ielu. Paliekam vairs tikai mēs. Mums jānogaida kāds laiks un tikai tad varam skriet. Pa rāciju pienāk ziņa, Ēriks un Enija ir savās vietās. Nezinu, kā Enija novērsīs uzmanību, bet zinu, ka tas būs efektīvi. Laiks skriet mums. Skrienam pa to pašu grāvi, pa kuru skrēja Ēriks. Grāvis kļūst dziļāks un malas stāvākas. Nonākam līdz tiltam. Pie tilta apakšas ir piesieta virve, lai varētu paslēpties tieši zem tilta. Daniels dod komandu Enijai, ka esam gatavi. Pāris sekunžu klusums, tad sprādziens, kuram seko vēl pāris un beigu beigās vēl viens liels sprādziens.
– Ko viņa izdarīja? – Čukstus jautāju.
– Uzspridzināja gāzes vadu. Neuztraucies, cilvēki necietīs, ja nu vienīgi tie, kas ir tajā ēkā, – un kad es nopietni paskatos uz viņu, Daniels piebilst, – neuztraucies, jokoju, cilvēku tur nav.
Viņš norāda uz palielu ēku, kas deg sarkanās liesmās. Tik ļoti aizskatos uz degošo ēku, ka Arkādijs mani saņem aiz rokas un velk līdzi. Uz ielas ir saradušies daudz kambioni. Nonākam pie kādas garas, baltas ēkas aizmugures, kur stāv viens apsargs.
– Ko pie velna jūs te darā...
Daniels pieskrien un pārgriež apsargam rīkli, pirms viņš spēj vēl ko pateikt. Ievadam kodu durvīm. Ieejam tumšā telpā. Nespēju neko saskatīt. Ieslēdzas gaisma un mūsu priekšā stāv diezgan daudz kambionu.
– Zini, Daniel, man šķiet, nav citas izejas, kā... – knapi pagūstu vēl ko pateikt, kad ķeram savus ieročus un šaujam uz kambioniem. Pa rāciju dzirdu, ka Enija prasa, ko pie velna mēs te darām. Daniels pasviež rāciju man.
– Enij, nākat šurp steigš...
– Nē, lai viņi dodas prom, viņi nespēs mums palīdzēt.
– Enij, tu dzirdēji, ko Daniels teica.
– Jā. Satiksimies tad vēlāk.
Telpā palicis tikai viens dzīvs kambions. Daniels to apdullina. Atveram durvis, aiz tām pie galda sēž sieviete. Arkādijs uz viņu notēmē.
– Nemaz neuzdrošinies saukt pēc palīdzības. Kur durvis ar dvēselēm?
Bet sieviete neatbild, tā vietā viņa nospiež pogu un atskan skaļa signalizācija. Arkādijs, neredzot citu izeju, viņu nošauj.
STAI LEGGENDO
Durvis starp murgiem
AzioneNo vietas uz vietu caur durvīm, nekad īsti nezinot, kur nonāksi. Nonākot savādā pasaulē bez atmiņām par iepriekšējo dzīvi, Līnai nākas atrast savu ģimeni, draugus un mīlestību, taču ne viss ir tik vienkārši. Vietas, kur pats ļaunums ir apsēdis, viņa...
