Durvis starp murgiem

𝟛𝟝

Jūtu vēl joprojām Daniela lūpas uz savām. Atvērusi acis, redzu, ka guļu uz viņa. Guļam uz zemes, jeb drīzāk uz zemes ceļa. Vēlos piecelties, bet izdzirdu skaļu izsaucienu aiz sevis.

– Necelies, ja vien nevēlies, lai tavas smadzenes tiek izšķaidītas, – saka sievietes balss.

Viņa nogrūž mani blakus Danielam. Uz mums noraugās sieviete, kas izskatās nodzīvojusi jau krietnu laiku savas dzīves, blakus kalsns vīrietis, kas izskatās nedaudz jaunāks par sievieti. Abiem mugurā drēbes, kas nav pārāk tīras un jaunas. Viņi abi tēmē uz mums. Sieviete pieliecas pie manis, lai sasietu manas rokas. Pēc tam sasien rokas arī Danielam. Mūs abus ved pa zemes ceļu gar mežu. Nonākam meža izcirtumā. Ceļš sazarojas, un uz krustojuma stūra atrodas veca, neliela koka māja. Tās logi ir izsisti, tiem priekšā restes. Durvis no metāla, tām blakus stāv masīvs vīrietis ar automātu rokās. Viņš atver durvis, un degunā atkal iecērtas pretīgā līķu smaka, un kaut kas pat vēl pretīgāks par to. Mājas iekšpusē valda pilnīga tumsa, it kā sienas būtu tikušas apdedzinātas, tās ir pārogļojušās. Viņi iegrūž mūs telpā, kur grīdu vietām klāj asinis un ir vairākas kameras ar restēm. Saskaitu trīs kameras. Vienā guļ cilvēks, bet nespēju pateikt, vai viņš ir dzīvs vai miris. Mani un Danielu ieliek katru atsevišķā kamerā. Mūs tagad šķir restes. Abi mūsu sagūstītāji aiziet, atstājot mūs vienus. Paskatos uz cilvēku pirmajā kamerā. Tas nekustīgi guļ pie sienas.

– Mums jātiek ārā no šejienes, – mierīgi saku Danielam, kaut iekšēji jūtu nelielu nemieru.

– Zinu, es skatos, kā varētu izkļūt.

Atkal esmu briesmīgā vietā, bet šoreiz vismaz ar Danielu. Cilvēks, kurš guļ pie sienas, sakustas un paskatās uz mums. Tas ir vīrietis, bet dēļ sejas apmatojuma grūti noteikt, cik viņam gadu. Viņš pieceļas un pienāk tik tuvu, cik vien restes ļauj.

– Vai tu esi Belatoru dēls? – Viņš paskatās uz Danielu.

– Jā.

Vīrietis atsedz savu plaukstas locītavu, parādīdams tādu pašu tetovējumu kā man. Viņš arī ir viens no mums vai drīzāk bija.

– Dzirdēju, tu no jauna vāc kopā sargātājus. Labāk met tam visam mieru, tu tikai tos vēl vairāk saniknosi. Beidzot mēs dzīvojam mierā, bet tu gatavojies šo mieru izjaukt un uzsākt karu.

– Neesmu teicis, ka kaut ko uzsākšu, ne jau viss ir atkarīgs no manis. Un tas, kā mēs pašlaik dzīvojam, ne ar ko daudz neatšķiras no tā, kā bija tajā laikā. Cilvēki vēl joprojām mirst, cilvēki cīnās pret cilvēkiem, nevis pret mūsu patiesajiem ienaidniekiem!

– Tu, tāpat kā tavi vecāki, neredzi visu bildi. Tu nemeklē sākumu šim visam, bet gan beigas. Bet kā tu var meklēt beigas, ja nezini sākumu, ja nezini, ar ko viss sākās?

Svešinieka vārdi liek domāt, ka viņš nav pret mums, bet nav arī par mums. Viņa vārdos ir patiesība. Ir jāmeklē sākums visam, sākums, kad izveidojās šī pasaule, un tikai tad būs iespējams kaut ko mainīt.

Vīrietis atkāpjas no restēm un atkal apsēžas pie sienas, noliecis galvu uz ceļgaliem. Dzirdam ārā sarunājamies to sievieti ar sargu. Viņa saka kaut ko par mums, bet esmu pārāk tālu no loga, lai kaut ko sadzirdētu.

– Ko viņi saka? – Jautāju Danielam.

– Neko labu, viņi vedīs šurp savu galveno. Viņi zina, kas esam, tāpēc mums pašreiz ir liela vērtība. Izklausās muļķīgi, bet tieši tāpēc viņi mūs nenogalina, jo esam pārāk vērtīgi, lai vienkārši ielaistu mums lodi pierē, – viņš drūmā balsī saka.

Kad viņš to pasaka, atceros, kā bija, kad nolaupīja mani. Kambioni mani tad nenogalināja, jo viņi zināja, ka es zinu to, ko viņi nezin, ka esmu tuvākais Daniela cilvēks, kam viņi tikuši klāt. To, cik tu esi vērtīgs, nosaka informācija, ko zini, tas, ar kādiem cilvēkiem tu esi tuvs. Mana vērtība paaugstinājās jau pirmajās ierašanās dienās.

– Viņi dosies prom. Paliks tikai tā vecene. Jums ir iespēja izbēgt, tomēr domājiet ātrāk, kā no šejienes aizbēgt.

Abi skatāmies apkārt. Dzirdam aizbraucam mašīnu. Restes ir aizslēgtas, tādu slēdzeni, kāda ir mūsu kameru durvīm, nekad neesmu redzējusi, tāpēc šaubos, vai sanāks atslēgt. Pat ja sanāktu, tad nebūtu tālāk kur bēgt, jo aiz durvīm sēž vecene ar ieroci. Mums visi ieroči un arī somas tika atņemtas. Daniels padauza grīdu. Dēļi iekrakšķas. Viņš paveras augšup un cerīgi paskatās uz mani.

– Šī būda ir tik veca, ka būs viegli no tās izbēgt. Dēļi uz grīdas ir nesen mainīti, bet tu redzi, ka tie jau ir trausli. Paskaties tagad augšup, – viņš norāda uz griestiem. – Tie nav mainīti un turklāt tie ir no trausla koka. Viens sitiens, un dēļi pārlūztu uz pusēm, ja vien nesen nav pamatīgi lijis.

Paskatāmies uz durvīm. Aiz tām dzirdama televizora skaņa. Sieviete visticamāk skatās televizoru un noteikti kādu laiku iekšā nenāks. Daniels noplēš piedurkni no sava krekla un apsien to ap labo roku. Viņš pieiet pie restēm, tām pa vidu ir savienojošais posms, uz kura viegli pakāpties, lai aizsniegtu griestus. Viņš pakāpjas, iesit pa dēli. Tas nepārlūst, tomēr paliek pamatīga plaisa. Viņš iesit vēlreiz, šoreiz pa blakus dēli, bet tas arī nepārlūst. Izdzirdam sievieti tuvojamies durvīm. Daniels ātri nokāpj lejā. Sieviete ienāk telpā un pārlaiž mums visiem skatienu. Viņa pienāk mums tuvāk, izvelk pamatīgu nazi. Vīrietis sāk ar rokām dauzīt pa grīdu tādā pašā tempā, kā Daniels sita pa griestiem.

– Atkal tu jūc prātā! – Sieviete paskatās uz vīrieti un uzspļauj viņam.

Viņa vēlreiz pārlaiž skatienu telpai un beidzot aiziet. Vīrietis paskatās uz mums. Daniels vēlreiz pakāpjas un sit pa tiem pašiem dēļiem. Beidzot tie pārlūst. Viņš izlien pa caurumu uz bēniņiem. Pieeju pie restēm un, tāpat kā Daniels, arī pakāpjos. Daniels ar vienu spērienu pārlauž dēļus griestos virs manas kameras un uzvelk mani augšup. Dzirdu sievieti tuvojamies, tomēr prom nebēgam. Daniels aiziet tālāk, pārlauž dēļus uz pirmās kameras griestiem un palīdz arī vīrietim. Galā pamanu jumtā caurumu, tur arī ejam. Dzirdam sievieti ienākam telpā. Viņa sāk šaut pa griestiem, bet netrāpa. Izlienam pa nelielo caurumu uz jumta, noslīdam pa to un beidzot nonākam brīvībā. Nedaudz apžilbstu, bet tūlīt pieceļos. Sieviete jau stāv mūsu priekšā. Paskatos apkārt. Daniels stāv man blakus, bet nekur nemanu to vīrieti, kaut viņš bija tepat blakus, vai arī viņš tomēr palika bēniņos?

– Jums neaizbēgt. Par jūsu galvām sola daudz. Tādu vērtīgu mantu es neizlaidīšu no rokām! – Viņa smīnot saka.

Ieraugu vīrieti ar nazi rokās lavāmies viņai klāt. Nepaspēju pat pamirkšķināt, kad viņš viņai pārgriež rīkli. Viņa nokrīt, aizrīdamās ar savām asinīm un pēc pāris sekundēm no viņas vairs nav nekādas skaņas. Stāvu un skatos uz sievietes līķi.

– Mums jāiet, drīz ieradīsies pārējie, – Daniels izskatās uztraucies un skatās uz visām pusēm.

Vīrietis nostājas man blakus un arī paveras uz mirušo sievieti. Pagriežos, lai ietu pie Daniela, bet vīrietis mani satver aiz rokas un pieliek nazi man pie rīkles.

– Daniel! – Iesaucos.

Pagriezies, Daniels tūlīt izvelk ieroci, ko bija paņēmis no sievietes līķa. Viņš notēmē uz vīrieti, tomēr nevar šaut, jo esmu priekšā.

– Atlaid viņu un paliksi dzīvs.

– A ja nē, kas tad? Ja vēlies mani nošaut, tad savainosi arī savu draudzenīti. Viņai bija taisnība, jūs esat pārāk vērtīgi.

Vīrietis vairāk netur nazi man pie pašas rīkles, tāpēc varu paliekt galvu nedaudz uz sāniem. Daniels, to pamanījis, izšauj. Sajūtu asins šļakatas uz sejas un to, ka krītu. Vīrietis krītot parauj līdzi arī mani. Dzirdu, kā zvana ausīs. Uz mirkli viss šķiet izplūdis. Redzu, kā Daniels pieskrien pie manis un uzrauj mani atpakaļ kājās. Tālumā ieraugu mašīnu, kas tuvojas. Mašīna vēl nav paspējusi apstāties, kad no tās izlec trīs cilvēki, divi no viņiem ir pamatīgi bruņoti. Skrienam pāri ceļam uz nogāzes pusi. Skrienam pa nogāzi lejā, jo ieraugām tās vidū durvis. Jau satveru Daniela roku. Viņš atver durvis, es paklūpu aiz zara un jūtu, ka izslīdu no Daniela tvēriena.