Durvis starp murgiem

𝟞𝟜

Nonākam mežā. Debesis ir apmākušās un ik pa laikam uzplaiksnī zibens, negaiss tuvojas arvien tuvāk. Vakars. Redzu vecu, lielu ēku, pat varētu teikt, ka nelielu rūpnīcu. Netālu no mums ceļš, pa kuru uz priekšu un atpakaļ staigā sargi. Iekļūt tur būs pamatīgi grūti.

Ap manu roku locītavām atkal ir aizsargi, atkal esmu tērpta kaujas tērpā. Bija tik labi staigāt kleitā un svārkos, justies brīvāk, nevis vilkt pelēcīgas bikses, melnus šņorzābakus un ap jostu nēsāt munīciju. Turklāt dunča gals spiež vidukli.

Ērikam un Enijai ir plāns, kā tikt iekšā, pēc tam gan būs jārīkojas bez plāna, kas mani ne īpaši iepriecina, bet mums pievienojas vēl divi sargātāji, kas ir vismaz kaut kas. Plāns ir tāds, ka mums jāatrod noteka, pa kuru var aiziet līdz ēkai. Tie divi sargātāji paliks ārpusē un mēģinās lielāko daļu aizvilināt uz meža pusi.

– Kā jūs zināt, ka viņi nezina par to ieeju?

– Nezinām, bet ceram, – čukstus atbild Ēriks.

Mums ir jātiek ceļa otrā pusē. Tiklīdz sargi paiet viens otram garām, tā pārskrienam ceļam pāri. Skrienam caur mežu. Ik pa laikam atskatāmies, vai mums kāds neseko. Mani muskuļi jau ir tik ļoti pieraduši pie vienkāršā dzīvesveida, ka ātri vien sāku piekust un nākas biežāk un dziļāk elpot. Skrienam pa nelielu meža nogāzi. Ir tik tumšs, ka tik pat labi mēs varētu skriet ar aizvērtām acīm un tā pat būtu drošāk.

– Šeit, – tikko sadzirdami nočukst Enija.

Pamanu milzīgu, apļveida ieeju kalnā. Tā ir sausa, vismaz labi, ka tā. Mēs dodamies iekšā, bet pēkšņi Ēriks mani parauj no aizmugures. – Klau, lietus nāk virsū, un ja sāks līt, tad mēs te noslīksim.

– Tāpēc mums jāiet ātri, un neizdvešam vairāk skaņas. Virszemē mūs varēs sadzirdēt.

Atsākam iet, šoreiz ātrāk, pat nedaudz skrienam. Sāku sajust asins smaku, nāves, līķu smaku, tādu, kā toreiz, kad mani sagūstīja. Uzreiz ataust visas sliktās atmiņas, tie kliedzieni. Man kārtīgi pavelk uz augšu, tāpēc apstājos.

– Viss kārtībā? – Jautā Ēriks.

Enija turpina iet uz priekšu, bet pēc sekundes apstājas. Piekrītoši pakratu galvu. Enija padod pudeli. Padzeros un varam atsākt ceļu. Pēc pāris minūtēm apstājamies. Dzirdam ūdens tecēšanu. Ārā ir sācis līt, bet šalkoņa jau nāk aiz mums. Iespējams, jau esam ēkas teritorijā vai pat jau zem tās. Nākas atkal apstāties, jo eja sadalās divās.

– Pa kuru? – Enija pagriežas pret mums.

Cenšos galvā uzzīmēt mapi, kur apmēram mēs atrodamies.

– Ejot pa kreisi, mēs nonāksim centrālajā ēkā, pa labi – papildus konstrukcijā.

– Ko darām? – Nesaprašanā jautā Ēriks.

– Jūs ejat pa kreisi. Es pa labi. Dvēseļu durvis varētu būt ēkas nomalē, bet ja Daniels tik tiešām ir te, tad viņš būs ēkas centrā.

– Mēs tevi nelaidīsim vienu. Ja ar tevi atkal kas atgadās? Arkādijs mūs dzīvus notiesās vakariņās.

– Ja iesim visi reizē, tad noteikti būsim dziļā pēcpusē. Satiksimies šajā vietā.

Nogriežos pa labi. Dzirdu, kā Enija un Ēriks aiziet. Jūtu sevī augam bailes. Tā nekad nav bijis. Dziļi ieelpoju un izelpoju. Zem manam kājām sāk parādīties ūdens. Drīz vien priekšā ir strupceļš. No augšas spīd gaisma. Līdz lūkai ved trepes. Kāpju pa tām augšup. Redzu tieši priekšā blāvi degam lampu. Neredzu un nedzirdu, vai kāds tur ir. Klusi izvelku dunci un izbāžu to pa spraugu. Tā atspulgā redzu vienīgi pelēcīgas sienas. Uzmanīgi paceļu nost vāku. Neviena nav. Tikai tukša, kvadrātveida telpa, kurā deg vien spuldze. Redzu pie divām sienām durvis, kas ir vienas otrām pretī. Izlienu no lūkas. Paskatos uz rokām. Tās noklātas ar asinīm. Nedaudz izbīstos. Paskatos uz leju, visa grīda noklāta ar asinīm. Pieeju pie vienām durvīm. Abām ir mazi, restoti lodziņi. Redzu tumsu. Pieeju pie otrām. Jau cerīgāk. Saskatu koridoru, izgaismotu. Neviens nesargā durvis, bet tik pat labi kāds var būt koridorā, jo es neredzu visu. Lēnām veru durvis. Pabāžu galvu, bet nevienu neredzu arī koridorā. Dzirdu pērkonu ārpusē. Tas visu nedaudz atvieglos. Paskatos uz abām pusēm. Kur man iet? Eju pa kreisi. Taču pēc pāris soļiem izdzirdu kādu nākam. Skrienu uz pretējo pusi. Gar koridora malām ir neskaitāmas durvis, tāpēc paslēpjos vienā no telpām. Telpas vidū ir metāla krēsls ar galdu. Nodrebinos, bet ne jau no aukstuma. Dzirdu, ka soļi tuvojas, bet tie nesamazina ātrumu, tie paiet garām. Kaut kur tālāk koridorā atveras un aizveras durvis. Kāds iegāja telpā, bet uz cik ilgu laiku? Labāk ātrāk doties tālāk. Atveru durvis. Atkal pērkona dārds, bet šoreiz gaisma noraustās, līdz beidzot tā pavisam pazūd. Pieņemu domu, ka Mateo un Artzam izdevās atslēgt ārējo ģeneratoru. Tālāk koridorā atkal atveras durvis. Palieku tajā pašā telpā.