Durvis starp murgiem

𝟜𝟝

Dzirdu skaļu mūziku, bet pilnīgi noteikti neatrodos telpā. Saskatu spožu gaismu tieši priekšā, taču visapkārt ir tumšs. Atrodos estrādē, kalna galā. Uz skatuves uzstājās kaut kāda grupa, bet nespēju saskatīt, jo, pirmām kārtām, atrodos pārāk tālu un, otrkārt, acis vēl nav apradušas ar apkārtni, jo īpaši ar šādu kontrastu. Cilvēku ir daudz, gar malām redzu apsargus. Redzu garām staigājam cilvēkus, bet vienu atpazīstu noteikti. Gara auguma, slaidu, ar bālu ādu un pamatīgu bārdu – Džozefs. Viņam galvā ir cepure un mugurā mētelis ar uzceltu apkakli. Viņš pienāk pie manis un nostājas blakus.

– Ko tu te dari? – Viņš jautā.

– Es.... kā uz to vispār var atbildēt? Durvis ved, kur grib un kur pagadās.

– Danielam vajadzēja tevi nogādāt drošībā, – viņš visu laiku neuzkrītoši skatās apkārt, tomēr pamanu, ka viens no apsargiem pievērš mums uzmanību. Pienāk vēl divi – Kasilda un Edriks.

– Viņi mūs ir pamanījuši. Jātiek prom, pirms viņi izlemj rīkoties, – saka Edriks, uzmezdams man nicinošu skatienu.

Redzu, ka apsargi tuvojas arvien tuvāk un tuvāk, bet tā neuzkrītoši. Uz mirkli visi sastingstam, saskatāmies. Prātā aizskaitu līdz trīs, Kasilda saķer mani aiz rokas, un mēs metamies bēgt augšup pa kalnu un mežā iekšā. Džozefs un Edriks aizskrien katrs uz savu pusi. Skrienam caur kokiem pa taku, tomēr drīz vien novirzāmies no takas un skrienam gar nelielas nogāzes malu. Apstājamies un notupjamies, cik vien tuvu zemei spējam. Redzam vienu paskrienam garām tālāk pa taku. Otrs apstājas un spīdina ar lukturi visapkārt. Apguļos pie zemes. Sirds sitas ātri, cenšos elpot pēc iespējas klusāk un mierīgāk, lai mūs neizdzirdētu. Dzirdu pa sūnām tuvojamies soļus. Gaisma acīmredzami tiek spīdināta mūsu virzienā. Lūdzos, lai mūs nepamana. Kalna galā nokliedzas kāds cits apsargs, un šis nozūd. Paceļu galvu. Vairs gaismas neredzu.

– Mums jāuzmeklē pārējie, – Kasilda skatās estrādes virzienā, it kā teiktu to pati sev.

– Nē, pārāk bīstami.

– Mēs nevaram viņus pamest.

– Tas ir tas pats, kas iet un padoties viņiem! – Sāku runāt skaļāk.

– Es savus draugus neatstāšu! – Tumsā īsti neredzu viņas seju, tomēr esmu pārliecināta, ka viņa ir ļoti dusmīga.

– Bet arī neizglābsi. Turklāt tie nav mani draugi, es pat nezinu vairs, vai varu jums uzticēties. – Viņa paiet man garām, neko neteikdama, un dodas atpakaļ uz estrādes pusi. Eju pretējā virzienā, gar pašu taku, bet ne tieši pa to, jo tad būtu pārāk atklāta. Skatos uz visām pusēm. Man mugurā vēl joprojām ir tērps, ar ko biju mežā. Vēl joprojām pie sāna ir duncis un uz plaukstu locītavām aizsargi. Katram gadījumam satveru dunci ciešāk. Mēģinu kustēties pēc iespējas klusāk un nemanāmāk. Drīz vien nonāku pie ielas, kura ir daļēji apgaismota. Izdzirdu aiz sevis nokrakšķam zarus. Pietupjos grāvī aiz retiem krūmiem. Redzu siluetu ejam garām pa taku. Kad viņš ir ticis gaismā, es uzreiz viņu atpazīstu. Eliass. Izeju uz takas.

– Eliass?

Viņš strauji pagriežas pret mani. Stāvu un vienkārši skatos uz viņu. Diezgan ilgs laiks ir pagājis, kopš viņu redzēju, un kāda gan varēja būt iespēja, kad satikšu viņu šeit? Viņš ir izbrīnīts mani redzot, bet ne tik ļoti, cik es. Laikam viņš nav pieradis mani redzēt šādu vai vispār redzējis šādā paskatā.

– Ar tevi viss kārtībā... – viņš to pasaka tā, it kā pirms tam par to būtu šaubījies.

– Jā, ar tevi arī.

Viņš pienāk pie manis un cieši apskauj. Esmu samulsusi un nezinu, ko īsti izjūtu šajā situācijā. Vēlos, kaut būtu palikusi ēnā, bet daļēji esmu arī priecīga redzēt, ka ar viņu viss kartībā. Viņš atlaiž mani, bet ne pilnībā. Stāvam viens otram tuvu, kaut arī vēlos spert soli atpakaļ. Ieskatos viņa acīs un tās ir tik hipnotiskas. Kaut kas viņā liek man nesaprast savu rīcību, jo es lēnām paceļos uz pirkstgaliem tuvāk viņa sejai. Eliass tikai pasmaida un atraujas pavisam.

– Man... šaubos vai šis šobrīd ir vietā. Kā Danielam iet?

– Ne tik labi, cik vēlētos.

– Tad ko tu te dari?

– Cenšos izdzīvot, kā parasti, – mani pārņem dusmas, bet nezinu, kāpēc. Pārāk daudz iemeslu, lai šobrīd būtu dusmīga. Paeju viņām garam un dodos tālāk pa ielu.

– Pagaidi. Atvaino. – Es neapstājos pēc viņa sauciena. Viņš pieskrien un sāk iet man blakus.

– Tu pat necenties mani uzmeklēt, ne sazināties! Tu vienkārši aizgāji! – Kliedzu pa visu ielu, tomēr saprotu, ka nedaudz jāpieklust, ja nevēlos piesaistīt pārlieku lielu uzmanību.

– Tāpēc, ka tu izlēmi palikt ar viņu! – Arī Eliass ir dusmīgs, bet viņš ir daudz savaldīgāks nekā es un nekliedz uz mani.

– Es neko neizlēmu! Zini, aizmirsti, man jātiek prom no šejienes un viss. Es tevi meklēju, kad tu pazudi, kad bija pavisam niecīga iespēja, ka esi dzīvs, kad neviens neticēja, ka būsi dzīvs, bet es ticēju un meklēju! – Redzu, ka mani vārdi liek viņam aizdomāties un dusmas pārvēršas nožēlā. – Man labāk būt vienai. Labāk mums vairs nesatikties.

– Tiešām tu to vēlies? – Viņš skatās zemē. Nezinu, vai darīju pareizi, atraidot viņu, kaut arī viņam uzticos.

Es pieeju pie viņa, ieskatos viņam acīs, kas ir žēlpilnas un kurās ir smagi skatīties. Satveru viņa roku un viegli noskūpstu viņu uz lūpām, bet īsi, tā, lai tas neko nopietnu nenozīmētu. Nepaskatoties, neko neteikusi, pagriežos un dodos prom. Viņš paliek stāvam ceļa vidū. Cenšos turēties, neatļaut jūtām pārņemt sevi, kaut arī emocijas ir spēcīgas, taču neļauju tām vaļu. Sāku skriet pa ielu. Nogriežos krustojumā un apstājos tikai pie nākamā. Smagi velku elpu. Nedaudz noliecos, bet uzreiz sajūtu asas sāpes mugurā. Tas man laikam mūžam atgādinās par to, kas notika, par to, kas vairs nedrīkst notikt. Atsāku mierīgi iet. Redzu mašīnu braucam pa ielu manā virzienā. Uzrauju augstāk jakas apkakli. Tiklīdz tā pabrauc garām, uzlieku kapuci. Riskēt nedrīkst. Pat ja mani nemeklē, piesardzība tomēr nenāk par sliktu. Ejot pat nepamanu durvis. Tās ir ķieģeļu, daudzdzīvokļu mājas sānā. Satveru rokturi, vienaldzīgi skatos tumsā. Šķiet, ka dzirdu mūziku, bet tādu kroplīgi, baismīgi nepareizu. Ilgāk nevilcinos, jo, ja reiz tās te ir, tad jādodas.