Durvis starp murgiem

𝟜𝟙

Atkal ziema, atkal sniegs, tomēr nav auksti, vismaz aukstums ir paciešams. Uzpūš auksts ziemeļu vējš un nedaudz nodrebu. Nākas samiegt acis, lai kaut ko saskatītu, jo saulei uzspīdot, tās stari atstarojas pret mirdzošo sniegu. Man mugurā ir līdz potītēm garš, sārts mētelis. Savukārt Danielam mugurā ir melns mētelis. Stāvam burvīga, gaiša laukuma vidū. Mājas ir vecmodīgas, tomēr izskatās pievilcīgas. Ietves ir tik līdzenas, ka pat vislīdzenākais stikls nevar tām līdzināties. Gar ielām rindojas melni gaismas stabi, kas kupola daļā ir izstrādāti ar sīkām detaļām. Pa ielām staigā smalkās drānās tērpti cilvēki. Ejam gar graciozu, lielu ēku, kuras logi ir vairāku metru augstumā. Priekšā redzu, ka beidzas mājas. Upes krastmala. No upes mūs atdala apzeltītas, masīvas margas. Pāri upei – mežs. Pieeju pie margas un paveros uz meža pusi. Saule sākusi rietēt, padarot visu vēl burvīgāku. Daniels nostājas blakus. Paskatos uz viņu un viņš uz mani. Viņš novēršas un atspiežas pret margu ar skatu uz upi. Viņa skatiens paveras augšup, it kā viņš kaut ko pārdomātu. Beidzot vairs galvā nav nekāda haosa, nekādu jautājumu, nekā tāda, kas pašreiz nomāktu manu prātu. Tikai vēroju skatu un izbaudu to, ko redzu.

– Līna, – viņš mani klusi uzrunā, – kaut tu mani esi nozīmīga, mums vajadzētu ieturēt nelielu distanci. Es... vienkārši nespēju ar kādu būt kopā, pilnībā uzticēties. Man nav bijušas attiecības, nopietnas attiecības kopš... kopš tās dienas. Atvaino, man vajag laiku, kaut arī viss iet tik labi, taču kāda daļa manis tomēr mēģina atturēties no visa tā, ko jūtu.

– Nenosodu tevi par šādu lēmumu, jo es nezinu, kā īsti tu jūties un kā tas ir, pilnībā paļauties uz otru pēc traģēdijas. Šajā pasaulē ir grūti dzīvot un pieķerties kādam, būt ar kādu visu laiku kopā. Man pašai arī ir pārāk daudz sarežģījumu.

Viņš vēlreiz paskatās uz mani, pienāk man tuvāk un cieši mani apskauj. Šķiet, ka varu sajust to, kas notiek viņa iekšienē. Ja manā prātā ir iestājies miers, tad Daniela prātā noteikti ir pilnīgs haoss.