Durvis starp murgiem

𝟞𝟘

Gandrīz pagājusi vēl viena nedēļa. Sēžu pilsētas bibliotēkā. Tā nav tik iespaidīga, kā tā, uz kuru mani aizveda Daniels, tomēr pietiekami liela. Apsēžos pie datora. Tas pieprasa manu identifikācijas karti. Ielieku to norādītajā vietā. Uz ekrāna parādās, ka man ir trešā līmeņa informācijas pieeja. Tā laikam ir diezgan liela prioritāte. Ieeju virtuālajos arhīvos. Uzmeklēju informāciju par sargātājiem. Nekas tāds, kas aizķertu manu uzmanību, lielākoties tas, ko izdarījuši, sasnieguši, vispārīgā informācija, bet tā ir veca. Pieņemu domu, ka man rāda tikai to informāciju, ko man vajadzētu un ko es drīkstētu zināt. Atrodu bildi ar sargātājiem, tā teikt, „to vadītāji". Daniels izskatās daudz jaunāks un tik nenopietns. Viņam blakus meitene ar zilganbālu ādu. Aliuss. To viņš netika minējis. Otrā pusē laikam stāv viņa vecāki. Uzmeklēju Arkādiju bildē. Atrodu viņu un... mana māte arī ir bildē. Viņa tik tiešām bija līdzīga man. Ieraugot uzreiz atpazinu viņas seju, it kā mūždien būtu zinājusi, kā viņa izskatās. Tā arī bija, pirms nokļuvu šeit, taču tagad, uz viņu skatoties, šķiet, ka ir pašsaprotami viņu redzēt, atpazīt viņas seju. Meklēju dokumentos ierakstu par sevi. Atrodu savu vārdu, bet pieeja dokumentiem liegta. To var redzēt tikai ceturtā līmeņa personas. Uzmeklēju informāciju par Eliasu. Piekļuve tam man nav liegta. Par viņu nekas īpašs rakstīts nav. Ne par ģimeni, ne to, ko viņš ir darījis, sasniedzis vai noziedzies. Ir sūdzība par to, ka viņš ir mēģinājis sazāļot un sazāļojis cilvēku, bet nekas vairāk. Dīvaini. Daniels viņu zināja, tad arī šai sistēmai vajadzēja zināt, ja vien viņu ceļi nav kādreiz jau krustojušies, ko neviens no viņiem nav minējis. Aizveru meklēšanas aili. Izņemu savu karti.

Eju mājās no bibliotēkas ar divām grāmatām rokās. Braucot ar liftu uz savu stāvu, vēroju ainavu, kas paveras aiz stikla. Nedaudz garlaicīga, bet katru reizi ieraugu ko jaunu. Piemēram, šoreiz manu skatu pievērš apaļīga sieviete pretējā mājā pie loga, tērpusies spilgti sārtā halātā. Viņa kūpina cigareti un skatās uz pilsētu. Aizgriežos no tik necila skata. Tad jau labāk skatos uz pilsētu. Izkāpju no lifta, eju pa koridoru, somā sameklēju atslēgas, kad dzirdu kādu tuvojamies. Domāju, ka kāds no kaimiņiem, bet persona apstājas pie manis.

– Līna.

Paskatos, un mans labais garastāvoklis tiek izbojāts, kaut arī nevarētu tā teikt, drīzāk esmu nepatīkami pārsteigta.

– Enija, ko tu te dari? Man šķita, sargātājiem ir aizliegta ieeja šeit.

– Ir jau arī, nācās pamatīgi nopūlēties, lai dabūtu atļauju atrasties te kaut uz dienu. Turklāt mans brālis ar savu ģimeni te dzīvo. Ejam iekšā aprunāties.

Atveru durvis, un ieejam apartamentos. Nolieku grāmatas. Enija apsēžas dīvānā.

– Vēlies ko dzert? – Piedāvāju viņai.

– Nē. Kā tev dzīve šeit?

Īsti nesaprotu viņas intonāciju, jo varu apzvērēt, ka tas ir uzbrauciens, kaut vai daļējs.

– Neslikti, ir savi plusi un mīnusi, kaut arī plusu ir vairāk. Beidzot... beidzot jūtos kaut cik es pati.

– Un tu tā vienkārši visu pametīsi, kaut pirms tam biji gatava darīt neiespējamo? – Viņa nesaprašanā skatās uz mani.

– Tu laikam nesaproti, kas īsti notika. Notika pārāk daudz, pārāk īsā laika periodā.

– Nē, nesaprotu gan. Kas ar tevi noticis, Līna? – Apsēžos viņai blakus. Viņa uzliek savu roku uz manas plaukstas locītavas un ieskatās acīs. – Vismaz man tu vari izstāstīt.

Smagi nopūšos, iespējams, patiešām laiks kādam visu izstāstīt.

– Es vairāk nezinu, kam uzticēties. Man apnicis riskēt ar dzīvību. Esmu pietiekami gājusi cauri ellei. Mani ir spīdzinājuši, pāris reizes esmu gandrīz nomirusi, kļuvu viena no tiem, un tad viens noziedznieks..., mans tuvs cilvēks mani ievainoja... un Eliass. Eliass ir miris. Es redzēju, kā viņš nomirst manu acu priekšā, – klusi nobeidzu savu sakāmo.

Enija mani cieši apskauj. Ir tik labi kādam to izstāstīt. – Atvaino, ka nesapratām un pat nemēģinājām. Tas tiešām ir par daudz priekš tevis un notikušais ir... vienkārši briesmīgi. Eliass tik tiešām ir miris? – Pakratu galvu. – Neticami. Viņš tev daudz nozīmēja.

Apņemu viņu vel ciešāk. – Vai visiem viss kārtībā?

– Jā, pa lielam. Ēriks ne īpaši pieņēma tavu atvainošanos. Tu viņam salauzi degunu. Bet gan pārdzīvos. Viņa salauztais deguns ir tava mazāka problēma, par to neuztraucies, tomēr tas ir šausmīgi, ka Eliass ir miris. Kā? Vai arī tu nevēlies stāstīt? Tu jau pietiekami daudz izstāstīji, un zinu, ka tas nav viegli, bet kaut vai nelielu daļu.

– Mēs bēgām no kaut kā, un priekšā beidzās ceļš, nogāze. Viņš izgrūda mani ārā no mašīnas, bet pats palika. Es vēlos, lai tā nebūtu noticis, lai viņš ir dzīvs. Es mīlēju viņu. Pēdējais, ko viņš teica, ka nav citas iespējas. Varbūt tik tiešam nebija. Mūžam atcerēšos viņa pēdējo skatienu, viņš zināja, ka mirs un tas skatiens... otro reizi redzēju, kā viņš mirst, bet šoreiz pavisam.

Enija bēdīgi skatījās uz mani, it kā taisītos raudāt pēc dzirdētā. – Tas ir šausmīgi. Vēlētos teikt, ka zinu, kā ir pazaudēt tuvu cilvēku, bet es nezinu. Es nezinu, ko tu jūti, bet man jau pēc tava stāstītā iekšā viss sameties otrādi un sirdi pārņem skumjas. Tas... es saprotu, kāpēc tu esi šeit un nevēlies mūs satikt, – uz mirkli iestājas klusums. – Cik sapratu, tā rēta uz kakla no Daniela.

– Jā, es nevēlos viņu vairs redzēt. Vainoju viņu pie visa. Arī sargātājus.

– Taisnīgi. Arkādijs iet pa gaisu un arī vaino sargātājus, lielākoties Danielu. Danielam tagad labāk nerādīties jums abiem acīs, kaut arī viņš jūtas ļoti vainīgs. Arkādijs, pat mūs ieraugot, bija ļoti dusmīgs. Brīnos, kā viņš vēl nav apracis Danielu dzīvu, jo viņš taču solījās tevi sargāt.

– Lai paliek, nevēlos par to idiotu pašreiz runāt.

Enija iesmejas. Paskatos uz pulksteni un Enija arī. Viņa pieceļas no dīvāna. – Man laikam laiks doties. Varbūt tomēr kādreiz ieskrien pie Arkādija. Aprunājaties aci pret aci.

– Nezinu, es vairs nevēlos nekur doties.

– Nu, kā zini. Tad līdz vēlākam... laikam jau... cerams, tu pārdomāsi visu. Nevēlētos, ka es būtu vienīgā, kas ar tevi satiksies, – viņa uzsmaida un aiziet.

Palieku apartamentos viena. Klusums. Bija labi aprunāties ar kādu un sāka jau pietrūkt viņas. Vēlos satikt Arkādiju, bet nevēlos šejieni pamest. Sēžu un domāju, ko darīt. Saskatu abos variantos gan mīnusus, gan plusus. Ko man darīt? Šķiet, ka pati sev nemanot, jau zinu atbildi un sen jau esmu to izlēmusi.

***

No rīta pamostos, pabrokastoju, ieeju dušā un sāku krāmēt mugursomu, kaut arī ir maza cerība, ka tā ceļos kopā ar mani, tomēr var mēģināt. Uzvelku garu, pelēcīgu kleitu ar ļoti dziļiem iegriezumiem sānos. Tie beidzas tikai pie gurniem. Uzvelku melnus zābakus, ne jau tādus, ar kuriem ceļoju, bet smukus, ar papēdi. Sataisu matus copē, uzlieku kosmētiku. Kā par brīnumu, šī pasaule pamudināja mani arī lietot kosmētiku. Paskatos spogulī. Vairs jau neatpazīstu sevi. Nav tā pati, kas pirms daudzām dienām turēja ieročus sev blakus, pat kad gulēja. Paņemu somu un pārbaudu, vai ieliku savu šīs pilsētas identifikācijas karti. Ejot, paķeru vēl grāmatas, lai ienestu tās atdot.

Pēc bibliotēkas dodos uz ēku, kur atrodas durvis, kuras tik tiešām tevi aizvedīs, kur tu vēlies. Par tām uzzināju pirmās nedēļas vidū. Ieejot ēkā, mani apstādina sargi. Viņi pārmeklē mani un manu somu. Kam gan tāda piesardzība, ja es dodos prom? Pēc kārtīgas pārmeklēšanas varu iet tālāk uz durvju pusi. Durvis ir pie divām sienām. Pie vienas ir durvis, kas tevi aizvedīs pie meklētās personas, otras, kas aizvedīs tevi uz vietu, kur vēlies nokļūt. Pieeju pie durvīm, kuras aizved uz izvēlēto vietu. Nostājos pie tām. Iedomājos Arkādija māju un tiklīdz to skaidri saskatu savā galvā, tā dodos iekšā pa durvīm, jo domām ir jāfokusējas uz konkrētu vietu, savādāk tas nenostrādās, un ir liela iespēja nokļūt kur citur.