Durvis starp murgiem

𝟝

Atveru acis un atrodos uz veca dīvāna. Saberzēju acis, jo putekļu dēļ neko neredzu. Esmu nonākusi vecā mājā. Tā izskatās pamesta, turklāt diezgan sen. Pieceļos un pieeju pie loga. Ārā spīd saule, apkārt mājai tikai viena vienīga dzeltenīga pļava. Istaba ir neliela. Blakus dīvānam pustukšs grāmatu plaukts, kuru klāj centimetru bieza putekļu kārta. Gandrīz istabas vidū – kafijas galds, uz kura ir saplēsta kafijas tase. Pie logiem karājas veci, nedaudz netīri un saplēsti aizkari. Istabai ir divas durvis un divi logi. Izdzirdu troksni, kas nāk no blakus telpas. Līdz tam domāju, ka atrodos te viena. Tuvojos durvīm, no kurām manuprāt nāk skaņa. Pirms paspēju atvērt, durvis atveras un istabā ienāk paveca sieviete. Viņa ierauga mani un viņas sejā parādās smaids.

– Beidzot tu esi šeit! Ilgi tevi gaidīju, domāju, ka neieradīsies, – saka vecā kundze.

– Vai es jūs pazīstu?

– Ak, aizmirsu, tu taču mani neatpazīsti. Esmu tava vecmamma. Piemirstu, ka jums tiek iztīrīta atmiņa, pirms jūs nosūta šeit.

– Kas... kas mūs šeit ir iesprostojis?

– Mazmeitiņ, neviens mūs šeit nav iesprostojis, mēs šeit dzīvojam. Gan tu visu sapratīsi. Nāc, ieliešu tev tēju.

Vecmamma ašiem soļiem dodas uz blakus telpu. Tā ir neliela un manāmi putekļaina virtuve, kurā jau ir izbalējušas zaļganīgās tapetes. Pie vienas no sienām ir spogulis. Pieeju pie tā un paskatos savā atspulgā. Mugurā man ir balta, vecmodīga kleita un kājās brūngani zābaki. Mati sapīti ciešā bizē. Nezināju, ka izejot caur durvīm, var mainīt izskatu. Vecmamma noliek tasītes ar tēju uz veca, masīva koka galda, pieiet pie skapīša un izņem no tā cepumus, kas, par laimi, izskatās svaigi. Apsēžos pie galda, tas ir nedaudz tīrāks par apkārt esošajām lietām. 

– Vecmamm, man ir tik daudz jautājumu...

– Zinu, bet es tev nespēšu dot atbildes visam.

– Vai atverot tās durvis, kur bija cilvēku gari, visi tie... tie... kambioni ir miruši?

– Nē, tās bija tikai vienas no durvīm, kuras tu atvēri. Ir vēl daudz tādu durvju, bet tās ir rūpīgi paslēptas. Tu atvēri vienas no lielākajām, kas ir liels retums. Viņi parasti cenšas dvēseles turēt mazās grupās. Viņi noteikti ir dusmīgi un mēģinās atriebties, ne tikai tev, bet visiem.

– Kā tu zini, ka es tās atvēru?

– Dzīvoju te pietiekami ilgi, tāpēc zinu visu.

Tas man lika nedaudz pasmieties, bet sapratu, ka tā sevi tikai nodevu. Viņa, iespējams, ir vienīgā persona, kas zina, ka es atvēru tās durvis. Varbūt ne vienīgā, jo Hanna arī tur bija, bet es nezinu, vai viņa ir dzīva. Bet ja jau tās nav vienīgās durvis, tad kur ir pārējie kambioni, es domāju, tā lielākā daļa, par ko visi runā? Vai viņi slēpjas no mums? Man ir slikta nojauta, ka viņi no mums neslēpjas, bet gan veido lielāku pulku. Jo viņi neizskatījās pēc tādiem, kas būtu tik vāji un nobijušies, lai slēptos. Viņi ir arī ātrāki un noteikti spēcīgāki par parastu cilvēku. Kādam taču par viņiem būtu jāzina, kāds taču ar viņiem cīnās, ja reiz cilvēki te vēl eksistē?

– Man šķiet, ka es nespēšu atbildēt uz visu to, ko tu vēlies zināt. Atvaino, ka nonāci tik nesaprotamā vietā, kā jau mēs visi. Man šķiet, tev laiks doties. Durvis tevi jau gaida, kaut tās būtu parādījušās nedaudz vēlāk...

– Vecmamm, kā...

– Tev ir jāiet pa tām durvīm, Līna. Dodies, kamēr tās nav pazudušas, jo nevar zināt, kad tās atkal parādīsies. – Viņa saka, jau iepriekš zinādama manu jautājumu. – Lai tev veicas! Ja kas, tad tu zināsi, kur mani uzmeklēt. Pirms tu aizej, atceries, ka tu zini, kādai ir jābūt pasaulei, bet šeit nav parasto likumu. Ne viss ir tāds, kā izskatās.

Es viņu apskauju un dodos uz durvīm, kas ir aiz viņas. Šajā reizē jūtos nedaudz uztraukusies, bet veru durvis un droši speru soli. Manas domas rosās ap vecmammas pēdējiem vārdiem. Savā ziņā es to sapratu jau tad, kad ierados.