Vēl redzot tumšu bildi, izdzirdu kaiju kliedzienus un zinu, ka atkal esmu nonākusi pie jūras. Bet redzei noskaidrojoties, redzu, ka stāvu uz nelielas ielas. Dzirdu šalcam jūru, bet īsti nesaprotu, no kuras puses. Izlemju, ka došos uz meža pusi, jo aiz meža vajadzētu būt jūrai. Ejot gar mājām, izdzirdu klaigājam kādu sievieti. Uz mirkli apstājos un paslēpjos aiz krūmiem. Nav labi noklausīties, bet šobrīd man tas ir vienaldzīgi. Izdzirdu vēl vienu balsi, šoreiz tā ir puiša balss.
– Tu nevari man aizliegt darīt to, ko es vēlos!
– Tu nevari mūs tagad pamest. Jau nedēļām ilgi tu esi prom un nerādies mājās! Tev ir viņi jāpamet. Tu mums esi vajadzīgs mājās! – Dzirdu, cik patiesi izmisusi ir sieviete.
– Nē, atvaino, bet es nevaru.
– Kāpēc?
– Es devu solījumu!
– Kādu solījumu? – Mājas durvis atveras un pa tām iznāk puisis, pakaļ tam izskrien sieviete. – Ērik!
Redzu, ka Ēriks iziet uz ielas un ierauga mani. Vēlos visu paskaidrot, bet viņš aiziet pa ceļu, kas ved uz mežu. Mirkli nogaidu un sekoju viņam. Viņš iet tik ātri, ka gandrīz pazaudēju viņu no redzesloka. Aiz smilšainajiem pakalniem jau saskatu jūru. Ieraugu Ēriku sēžam uz bluķa un vērojam jūru. Prātoju, vai iet ar viņu aprunāties. Nekas slikts jau nenotiks, ja pieiešu.
– Ko tu te dari? – Viņš dusmīgā balsī jautā.
– Es... es te nonācu. Nezināju, ka tu te dzīvo. Kāpēc visi man to jautā tā, it kā es būtu vainīga, ka te nonācu?!
– Atvaino. Ne es, bet mana māte un māsa. Cik daudz tu dzirdēji?
– Es nevēlējos noklausīties...
– Bet tomēr dzirdēji visu.
– Atvaino. – Klusums, kurā dzirdami tikai jūras viļņi. – Vai tā bija tava māte?
– Jā. Viņa vēl joprojām nezin, kur es pazūdu un ko daru, kaut zina, ka reiz biju pie sargātājiem. Viņas domā, ka no tiem aizgāju. Man viņas ir jānodrošina, es domāju, manu māti un manu jaunāko māsu. Un lai arī viņas priecājas, ka ir nodrošinātas, taču viņas nezina, no kurienes nauda nāk.
– Kā jūs pelnāt naudu?
– To sistēmu grūti izskaidrot, jo mēs paši nezinām, no kurienes tieši nāk nauda, bet tā nāk pēc mūsu padarītā. Lielāku summu vari saņemt, ja spēj izglābt kādu paņemto dvēseli. Nauda tiek ieskaitīta tavā bankas kontā, kurš tiek izveidots, tiklīdz tu šeit ierodies. Tiesa gan, neviens nezina kur šī banka pastāv.
– Es to nezināju, paldies, ka pateici. Neviens man nestāsta šādas svarīgas lietas, ko man vajadzētu zināt. – Starp mums iestājas neveikls klusums uz mirkli. – Klau, vai es varu tev ko jautāt? Vai tu un Enija, vai starp jums kaut kas ir? Kopš pirmās dienas to domāju.
Ēriks skaļi iesmejas, kas mani nedaudz izbiedē.
– Varētu teikt, ka jā un nē, bet to citreiz tev izstāstīšu. Klau, mums ir jāiet.
Viņš norāda uz jūras vidū stāvošajām durvīm. Man nav mazākās nojautas, kā mums tur tikt.
– Tu nevēlies pagaidīt citas? Kā mēs tur aiziesim?
– Ja durvis ir parādījušās, tad ne jau velti, un mums pa tām ir jāiet tālāk. Aizpeldēsim. Mēs aizpeldēsim līdz tām.
Ejam pa smiltīm uz jūras pusi. Pūšs vēss ziemeļu vējš, liekot man nodrebināties, kaut arī ir vasara, un es ceru, ka jūra nebūs tik auksta. Novelkot kedas, kājas sajūt vēsās, slapjās smiltis. Novelkot jaku, izjūtu auksto gaisu. Palieku vien krekliņā un biksēs. Ēriks, tāpat kā es, ir novilcis kedas un jaku. Viņš pasniedz man roku, un es to saņemu. Ūdens ir aukstāks, nekā biju iedomājusies. Iešanu apgrūtina viļņi. Labi vēl, ka ir sekls, ūdens ir tikai līdz ceļgaliem. Speru soli un pēkšņi iekrītu tādā kā bedrē, zeme zem kājām pazūd. Man ir ļoti auksti, bet durvis šķiet tik tālu.
– Ērik!
– Peldi, Līna, mums tas izdosies.
Cenšos peldēt, bet tas ir ļoti grūti, jo viļņi triecas sejā, liedzot iespēju uz pāris sekundēm kaut ko saskatīt. Uz mirkli pat šķiet, ka pazaudēju Ēriku, bet tad ieraugu viņu tālu priekšā.
– Līna, vēl nedaudz, vēl mazliet.
– Es to nespēšu, – knapi spēdama ievilkt elpu, saku. – Man ir pārāk auksti un ir tik grūti peldēt.
– Nedomā par to. Atslābinies.
Viņš piepeld man klāt un satver mani aiz vidukļa, cenzdamies palīdzēt. Mēs lēnām, bet tomēr tuvojamies durvīm. Sāku nejust savas rokas un kājas. Satveru durvis. Ēriks sniedzas pēc roktura un attaisa. Viņš palīdz man uzkāpt. Es nostājos uz sliekšņa, šoreiz pasniedzot roku viņam. Sadevušies rokās, dodamies tālāk.
KAMU SEDANG MEMBACA
Durvis starp murgiem
AksiNo vietas uz vietu caur durvīm, nekad īsti nezinot, kur nonāksi. Nonākot savādā pasaulē bez atmiņām par iepriekšējo dzīvi, Līnai nākas atrast savu ģimeni, draugus un mīlestību, taču ne viss ir tik vienkārši. Vietas, kur pats ļaunums ir apsēdis, viņa...
