Durvis starp murgiem

𝟙𝟘

Dzirdu daudz cilvēku. Viss tik balts. Vai es būtu mirusi? Nē, esmu tirdzniecības veikalā. Vismaz kaut kas mierīgs un patīkams. Priekšā ieraugu saldējuma stendu. Nenoturos un pieeju klāt. Ieraugu tik daudz dažādas saldējuma garšas, ka nezinu, kuru izvēlēties. Bet atceros, ka man nav naudas. Ielieku rokas jakas kabatās un sataustu papīru. Izvelku un redzu, ka tā ir nauda. Cik ilgi tā jau atrodas manā kabatā?

– Man, lūdzu, šokolādes un ķiršu.

Pārdevēja uzliek vienu šokolādes un vienu ķiršu saldējuma bumbiņu uz konusa. Iedodu viņai naudu un priecīga aizeju apsēsties uz soliņa, lai to nobaudītu.

– Līna? – Dzirdu saucam savu vārdu.

Grozu galvu uz visām pusēm, cenšoties atrast saucēju. Tikai pēc brīža ieraugu jau tik pazīstamo seju, ko ieskauj izlaistie tumši blondie mati.

– Hanna! – Priecīgi iesaucos.

Pieskrienu pie viņas, lai apskautu. Šajā reizē manas rokas neiziet viņai cauri. Tik patīkami redzēt vēl vienu pazīstamu seju.

– Vai tu jau sen atgriezies? – jautāju Hannai.

– Ne pārāk. Esmu tik priecīga tevi atkal satikt. Ko tu šeit dari?

– Kā redzi, ēdu saldējumu un atpūšos.

Viņa nopietni paskatās uz mani un manu saldējumu. – Tu esi šīs pasaules lielākajā lielveikalā, bet tā vietā, lai iepirktos, tu ēd saldējumu.

– Nu... es nezināju, ko citu iesākt. Turklāt, tikai pirms mirkļa, burtiski pirms minūtes ierados.

– Tas nav attaisnojums.

Mēs dodamies dziļāk veikalā un nonākam vidū. Tur ir milzīga strūklaka, ap to krēsli. Pie balstiem ir salikti augi. Visapkārt staigā cilvēki, kas noteikti šeit ir ilgāk par mani un zina šīs pasaules briesmas, bet mēģina dzīvot mierīgu, normālu dzīvi. Nezinu, vai tas pat ir normāli, bet laikam jau labāk, nekā krist panikā un diendienā domāt par nāvi. Abas ar Hannu ieejam vienā no veikaliem, kur apgrozās daudz cilvēku. Pamanu tik daudz skaistu drēbju, ka vēlos tās visas nopirkt, bet kāpēc man tās pirkt, ja ceļojot tās nomainās pašas no sevis? Varbūt citi neceļo un dzīvo vienā pasaulē? Vai arī iepirkšanās ir veids, kā aizmirsties.

– Zini, man ir tev lielisks piedāvājums. Sākums nav bijis tas labākais un vēlos pavadīt laiku ar tevi. Vai nevēlies kaut kur aizbraukt? – jautā Hanna, apskatīdama kārtējo kleitu.

– Hmm... labprāt. Tev ir ar ko?

– Tu neticēsi, bet jā. Un pat lielisks auto.

Piekrītu tikai tāpēc, ka vēlos visu aizmirst un nedaudz izvēdināt galvu citā sabiedrībā. Bet lai visu aizmirstu, vajag visu mainīt, tāpēc nopērku lietas, kas man patīk un ko vēlos. Daru to, ko vairums apkārt esošo, izliekoties, ka šī ir ierasta pasaule un te neparādās dīvainas durvis. Kopā ar Hannu beidzot it kā esmu drošībā un spēju izbaudīt dzīvi. Knapi spēdamas saturēt rokās visus iepirkumu maisiņus, meklējam izeju uz stāvvietu. To tik lielā lielveikalā ir pagrūti izdarīt. Beidzot atrodam izeju. Bet ja atrast izeju vēl bija salīdzinoši viegli, tad atrast Hannas auto, turklāt vēl krēslā, ir grūtāk. Jautāju, vai viņa vismaz atceras, kas bija apkārt, taču viņa tikai nervozi iesmejas. Man nav nekas pretī staigāt pa stāvlaukumu, taču gribas arī apsēsties, nolikt visus šos iepirkumus, atbrīvot rokas. Teiksim tā, paiet labs laiks, kamēr uzmeklējam īsto auto. Beidzot dodamies ceļā.

– Hanna, kur mēs dosimies?

– Vai nav vienalga! Es esmu dzīva un tu esi te! Izbaudīsim dzīvi, kamēr var, ja reiz abas atgriezāmies dzīvas no piedzīvotā murga. Brauksim tik uz priekšu, kā dziesmās parasti ir. Tik klišejiski, – viņa smejoties saka.