Durvis starp murgiem

𝟜𝟜

Durvis tik tiešām zina, kurp tev vajag doties, jo atkal ieraugu to pašu veco, balto māju, šoreiz esmu ārpusē, pāris metrus no mājas. Sajūtu vasaras silto vēju, saules starus. Eju pa nelielu taku, kas ved pār pļavu. Apstājos pie durvīm un atveru tās. Manā priekšā priekštelpa. Izdzirdu kādu dziļāk mājā. Dodos caur telpu un ieeju dzīvojamajā istabā. Vecmamma kā reiz kārto grāmatu plauktu. Viņas izskatās dzīvīgāka un pilnāka enerģijas nekā es.

– Sveika, Līna, es tevi jau diezgan ilgi gaidīju. Sēdies, tūlīt atnesīšu tēju.

Apsēžos tajā pašā dīvānā, ko redzēju un kur sēdēju iepriekšējo reizi. Skatos apkārt un manu, ka kaut kas ir mainījies. Viss ir... tīrs. Vairs nekādu putekļu, saplēstu aizkaru, nekādu lieku mantu. Tas šķiet dīvaini, bet varbūt viņa vienkārši izdomāja beidzot visu uzkopt.

– Vecmamm, vēlējos ar tevi aprunāties, acīmredzami vienīgi tu man visu izstāstīsi un vienīgi tu visu zini.

Viņa uz mirkli sastingst un tad atsāk rosību.

– Nu skatīšos, kā varu līdzēt.

– Kāpēc tagad?

– Vispār visus šos gadus daži zināja, ka nenotiks nekas labs, ka cīņa atkal tuvojas, vienkārši jūsu durvju atvēršana viņiem lika krist panikā un rīkoties ātrāk.

– Vai viss manis dēļ, jo es sāku izjust vainas apziņu!?

– Nu, ne kurš katrs var pirmajā ierašanās mirklī paveikt tādu varoņdarbu. Tas ir brīnumaini, bet nevajadzētu par to justies vainīgai, jo tu izdarīji ko labu. Turklāt, jebkurš varēja tur gadīties, taču gadījās tā, ka tur nonāci tu. Pāris mēnešus pirms tavas ierašanās sargātāji sāka meklēt jaunus cilvēkus, kas viņiem pievienojās. Arī to, ka viņu aktivitāte palielinās, noteikti pamanīja.

– Bet kāpēc kambioni nepārvietojas uz lielākām pilsētām, kur var uzreiz tikt klāt lielākai cilvēku masai? Vispār, kā tu kļūsti par kambionu? To man vēl joprojām neviens nav izstāstījis.

Viņa smagi nopūšas, padzeras tēju un dziļi ievelk elpu, it kā gatavotos teikt garu runu.

– Redz kā ir, manu saulīt, viņi neredz durvis, ik pa laikam kāds ietriecas tajās, tās atrodot, bet tas ir ļoti reti. Viņi pat netiek citur ar cilvēku palīdzību, jo daudzas vietas priekš viņiem ir slēgtas, bet ne vienmēr tas arī nostrādā. Tāpēc viņi izmanto nepārvērstos cilvēkus, kas pakļaujas viņiem, tādus kā noziedzniekus. Pārvēršana notiek tā, ka kāds no kambioniem liek tev dzert viņa asinis. Pēc izdzeršanas tu it kā neesi vairs tu, tomēr vēl visu saproti. Tev iedod nazi, tu pārgriez plaukstas locītavu asinsvadus. Pa tām tek asinis tik ilgi, līdz sāk tecēt kambionu asinis. Savā ziņā tu sevi nogalini, lai ielaistu sevī citu dvēseli. Ievainojums uzreiz aizveras, it kā tur nekad nebūtu iegriezts. Ir vēl viens veids. Tev kaut kur melnajā tumsā jau ir tavs kambionu dubultnieks. Kad tu ej satikt jauniņos, tad tev savu dubultnieks jāpieveic, ja tas pieveic tevi, tad tas arī dzīvo šajā pasaulē, bet tu vienkārši nomirsti. Taču ne visiem tāds dubultnieks ir.

Noriju siekalas, cenšoties dabūt kuņģa saturu atpakaļ lejā. Viņa ar smaidu sejā sēž un skatās uz kafijas galdiņu. Jūtos kā trakomājā. Ceru, ka kāds tulīt mani pamodinās, bet tas jau sen vairs nestrādā.

– Tas ir pretīgi un briesmīgi. Saprotu, kāpēc mums ir plaukstu delnu sargi, lai ar nazi nespētu sev pārgriezt... nu, tu zini, ko un pabeigt kambionu iesākto. – Paskatos uz viņu, bet viņa skatās zemē, it kā būtu par kaut ko aizdomājusies. – Tu laikam jau esi dzirdējusi, ka sargātājus meklē.

– Jā. Lūdzu, esi uzmanīga. Tev nevajadzēja sapīties ar viņiem.

– Cenšos, bet kaut kādīgi vienmēr iekuļos nepatikšanās. Katru reizi šķiet, ka viss būs labi, bet mūždien kaut kas atgadās. Vismaz esmu pabijusi tik daudz skaistās vietās, ka tu pat neticēsi.

– Atļaušos tevi apstrīdēt. Es dzīvoju te pietiekami ilgi un esmu redzējusi gan diezgan baisas un riebīgas vietas, gan arī tādas, kad šķiet, ka atrodies paradīzē, – viņa apsēžas man blakus un saņem manas rokas. Viņas rokas šķiet tik trauslas, bet ir tik siltas. – Mans dārgais bērns, labāk pastāsti, kā tev patiesībā klājas? Tik ilgs laiks pagājis kopš mūsu tikšanās reizes, pat pārāk ilgs.

– Jā, ir grūti izjust laiku. Jau pietiekami daudzas reizes esmu bijusi tuvu nāvei. Man ir draugi un pāris labi pazīstami cilvēki, bet es vairs nezinu, kam varu ticēt, kam varu uzticēties. Varbūt labāk būt vienai, un tas ir vienīgais veids, kā šeit izdzīvot?

– Es tev neteikšu, ka tas ir nepareizi vai pareizi, jo es pati nezinu, ko atbildēt šajā gadījumā. Ja esi viens, tu jūties vientuļš, tev nav uz ko paļauties, tev nav, kas palīdz, kas atbalsta, nav neviena, kas spētu tevi saprast un uzklausīt. Ja esi ar kādu, tad tu sāc pieķerties un beigās to var izmantot pret tevi, tu vari tik sāpināta, – viņa izskatās patiesi bēdīga, – bet tu nekad nebūsi viena, jo tev esmu es.

Tas liek man pasmaidīt, zinot, ka vismaz viņai noteikti varu uzticēties un vērsties, ja kaut kas nepieciešams, kaut tikai aprunāties. Aiz viņas parādās durvis. Smagi nopūšos. Nevēlos iet, bet kas jādara, jādara.