Durvis starp murgiem

𝟟𝟛

Tumsa, tāda pati, kādu atceros. Esmu aiz sienas, tāpat kā toreiz Enija. Paskatos sāņus. Meitene, nokritusi zemē, lēnām lien atmuguriski. Kambions iet viņai tuvāk un tuvāk. Kā jau tajā reizē vecmamma teica un biju gaidījusi, tad kambions ir mana kopija. Tiešām bija tik grūti vienkārši skriet prom un nepaklupt? Stingri satveru dunci. Dziļi ieelpoju un izelpoju. Ir tikai viena iespēja un jārīkojas ātri. Atveru acis, jau izjūtu sevī adrenalīnu. Tagad vai nekad. Izlienu no aizsega.

– Hei, maita! – Kambions un meitene, kas guļ pie zemes, abi paskatās uz mani.

Kambions skatās manī ar asiņojošu seju. Viņa nāk uz manu pusi un tad sāk skriet. Skrienu pretī. Viņa ir gatava mani satvert, bet es pieliecos un pēdējā mirklī izvairos no tvēriena. Pagriežos un uzlecu viņai uz muguras. Ieduru dunci viņai mugurā, tieši sirdī. Tik dīvaini ir cīnīties pašai ar sevi un pašai sevi nogalināt, bet cenšos par to nedomāt un atcerēties, ka tā neesmu es, bet gan briesmonis manā izskatā. Tas nenomirst, tikai nokrīt uz zemes. Pagriežu viņu pret sevi. Uz mirkli sastingstu, jo skatos pati uz sevi, tikai daudz pretīgāku, turklāt acis noteikti nav kā manējās. Tas liek rīkoties un pabeigt iesākto. Tai mugurā pat ir tādas pašas drēbes, kā man. Atmetu domāšanu un jūtas, paliek tikai darbības. Pārgriežu kambiona rīkli, un tas gārdzošā balsī iekliedzas. Vēl pāris reizes ieduru sirdī. Un tas beidzot ir miris. Skatos uz sevi mirušu. Briesmīgi, bet kā jau teicu, cenšos par to nedomāt. Pieceļos, visa notraipīta ar melnajām asinīm. Pakāpjos pāris soļus atpakaļ un paskatos uz līķi.

– Kas... kas tas tikko bija? – Aizmugurē ierunājas meitene, par kuru esmu pilnīgi piemirsusi.

– Kambions, mūsu lielākās galvassāpes šajā pasaulē. Starp citu, esmu... – griežos pret viņu, bet, ieraugot viņas seju, sastingstu, jo es viņu atpazīstu.

– Līna? – Viņa jautā pirmā.

– Luciene, – pasaku viņas vārdu, skaidri to zinādama.

Viņa mani apskauj, bet es stāvu sastingusi kā stabs. Es biju aizmirsusi, ka man ir māsa, vecākā māsa.