Durvis starp murgiem

𝟛𝟠

Savu acu priekšā redzu uzrakstu, kas vēsta, ka esmu pie bibliotēkas. Paskatos apkārt. Esmu pilsētā, šoreiz tā ir apdzīvota un dzīvīga. Paskatos vēlreiz uz ēku. Ja reiz esmu te, tad kāpēc neieiet iekšā? Biju cerējusi, ka cilvēku nemaz nebūs, bet bibliotēkā ir dzīvīgāk, nekā uz ielas. Paceļu galvu uz augšu un redzu kāpnes, kas ved līdz ceturtajam stāvam. Sajūtu roku pieskaramies sava plecam, pagriežos gatavībā sist, bet apstājos, ieraugot viņa seju – Daniels.

– Zināju, ka nekur tālu nepazudīsi. Tev viss kārtībā?

– Jā. Ko... kāpēc tu te esi? Kā tu mani atradi?

– Intuīcija. Ja godīgi, pats nezinu, zināju vien to, ka tevi te atradīšu. Tev tiešām viss labi? Tu izskaties nedaudz... nobijusies un saspringta.

– Nē, man viss kārtībā, tiešam.

Šķiet, ka viņš man redz cauri. Bet tomēr dīvaināk ir tas, ka Daniels mani tik pēkšņi atrada. Viņš novērš skatienu no manis un paveras apkārt.

– Mēs esam šīs pasaules lielākajā bibliotēkā.

– Neizskatās, tikai četri stāvi.

Viņš saņem manu roku un ved sev līdzi tālāk pa telpu. Telpas galā ir parastas durvis. Viņš nostājas pie tām, smaidot satver rokturi un atver tās. Manu acu priekšā paveras daudzreiz lielāka telpa, kas stiepjas daudzus stāvus uz lejā. Pieeju pie malas un paskatos uz leju. Knapi spēju saskatīt cilvēkus pēdējos stāvos. Visi stāvi lielākoties ir piepildīti ar grāmatām.

– Šeit var atrast visu par visu. Šis ir lielākais dārgums šajā pasaulē. Kambioniem iekļūt šeit ir neiespējami.

Daniels saņem manu roku, un mēs dodamies uz kāpņu pusi. Visas margas ir apzeltītas, grīdas klāj marmors, pa vidu karājas lustra ar kristāla akmeņiem, kas piepilda vairākus stāvus ar gaismu. Viss izskatās tik... tik neticami. Kaut arī liekas, ka esi nedaudz atgriezies laikā, bet vietām pie margām atrodamas tādas kā planšetes, kas, iespējams, paredzētas virtuālās informācijas meklēšanai, un ne tikai tas, – ir arī hologrammu galdi. Noejam pāris stāvus zemāk un nonākam stāvā, kur labo pusi aizņem daudzas galdu rindas. Pie galdiem sēž cilvēki, un šeit atrodas arī daži aliusi.

– Aliusiem arī te ir atļauts uzturēties?

– Jā, neatļauj ienākt tikai tiem, kas ir notiesāti, tiek meklēti, vienvārdsakot – noziedzniekiem.

Noejam vēl nedaudz zemāk, šajā stāvā ir kartes, zīmējumi, plāni, vēstules. Šī vieta ir tik vērtīga, ka tās vērtību nav iespējams noteikt. Ejot zemāk, ar katru stāvu samazinās cilvēku skaits un pie ieejām sāk parādīties kodi, roku un seju skenēšana, lai dabūtu piekļuvi. Nonākam stāvā, kas sastāv lielākoties no durvīm.

– Aiz visām šīm durvīm nav telpu. Šīs visas aizvedīs tevi tur, kur tu vēlies. Līna, kur tu vēlētos doties? – Viņš ieskatās man acīs.

– Es īsti nezinu.

– Tā var nebūt arī konkrēta vieta. Šīs durvis mūs nekad neizvedīs pie kambioniem, ja vien to spēcīgi nevēlēsies.

– Labi, izdomāju.

Mēs vēl joprojām turam viens otra roku. Atveru durvis, aizveru acis, lai koncentrētu domas uz vienu vienīgu mērķi. Šoreiz nav tumsas, visapkārt spīd viegla gaisma un nejūtos, ka krītu, bet gan lidoju.