Durvis starp murgiem

𝟞

Lēnām veru acis. Atrodos nelielas kraujas malā. Pret to sitas jūras viļņi un apšļaksta mani. Gar krastu vijas šaura taka. Otrpus takai redzamas vasarnīcas. Ir siltāks nekā citās vietās kurās biju. Vai šis ir atkal kāds apmāns? Varbūt man labāk izbaudīt katru sekundi? To arī darīšu, ja jau šī pasaule ir tik neparasta un bīstama. Dodos pastaigā gar krastu. Saule lēnām slīd uz horizonta pusi. Es apsēžos, lai to vērotu un izbaudītu. Manas kājas apšļaksta jūras ūdens. Netālu dzirdu sarunājamies cilvēkus. Man garām paskrien kādus septiņus gadus veca meitene dzeltenīgā kleitiņā. Viņa ieskrien vienā no vasarnīcām, kur dzirdamas sarunas.

Saulei rietot, kļūs vēsāks. Paskatos apkārt, bet durvis nemanu. Vai man tās jāuzmeklē? Ja pienāks nakts, tad kur lai es palieku? Nesēdēšu taču šeit visu nakti. Iespējams, ar laiku durvis parādīsies. Saule turpina slīdēt aiz horizonta, un es turpinu to vērot. Kļūst jau pavisam auksti. Sajūtu kaut ko siltu uz sava pleca. Paskatos. Man blakus stāv vīrietis, uzlicis savu roku man uz pleca. Viņš izskats ir ļoti kārtīgs un pārdomāts, tumši blondie mati perfektisaķemmēti. Katrā ziņā, ja viņš domā uzsākt flirtu ar mani, tad mūsu vecumu atšķirība, manuprāt, ir pārāk liela.

– Ko jūs šeit darāt viena? Vai jums nav auksti? – Viņš jautā nevis flirtējošā, bet drīzāk raižpilnā balsī, it kā es būtu mazs bērns.

– Man šķiet, tas ir acīm redzams, ka vēroju saulrietu. Vēl jau varu paciest aukstumu.

Vīrietis apsēžas man blakus un uzliek man uz pleciem savu žaketi, pats paliekot tikai t-kreklā. Sajūtu siltumu, un ne jau no iedotās žaketes, bet gan no viņa paša, kaut arī viņš sēž krietnu gabalu no manis.

– Mani sauc Arkādijs. Un tevi?

– Līna. - Uz mirkli nosodu sevi par to, ka pateicu savu īsto vārdi, bet jo vairāk, ka turpinu sarunu ar pilnīgu svešinieku.

Man tas šķiet dīvaini, ka viņš tā pēkšņi atnāk ne no kurienes un sāk ar mani sarunāties. Katram gadījumam galvā sāku pārdomāt bēgšanas plānu.

– Tev gan jau šķiet, ka es esmu kaut kāds maniaks. Vienkārši es pirms tam pamanīju, ka tu sēdi šeit viena un man šķita...

– Ka būtu laba ideja ar mani aprunāties? Tas izklausās nedaudz dīvaini. Tikai neapvainojieties, bet jūs taču apzināties, ka neesmu vēl pat pilngadīga. Un es...

– Ak... Jēzus, pasarg dievs, nē! Mani nodomi noteikti nav tādi! – Tiklīdz viņš to izsaka, tā es pat nezinu, kā reaģēt, jo izskatās, ka tāda ideja viņam šķiet pat pretīga un neiedomājama. - Atvainojos. Redzu, ka jūs esat šeit ieradusies tikai nesen. Vai jums šonakt ir kur palikt? Es teikšu, ka naktīs visur ir nedroši, ja nav nekādu ieroču vai vismaz pamatzināšanas sevis aizsargāšanā. Un zinu, ka šī saruna ir briesmīgi dīvainai... kā jau visa šī pasaule.

Man nākas kārtīgi padomāt, pirms atbildēt. Ja teikšu nē, tad viņš noteikti piedāvās palikt pa nakti pie viņa, bet ja es teikšu jā, tad es šeit nosalšu un negribētos uzzināt, kas naktī var mani sagaidīt. Katrā ziņā abi varianti bija nedroši un ar iespējamām letālām sekām, bet kaut kas liek man viņam uzticēties, it kā es viņu zinātu jau sen, tās sajūta, ka vēlētos šim cilvēkam būt blakus.

– Nē, man nav naktsmītnes. Ja godīgi, man sāk palikt auksti.

– Nevēlos jums likties vēl dīvaināks, bet jūs varat palikt pie manis. Man te pat netālu ir māja. Vienkārši jūs man šķietat tik pazīstama un tāpēc nolēmu... lai paliek. Protams, ir viesnīca pilsētas centrā, taču jājiet tāls gabals. – Izskatās, ka viņš nožēlo šo sarunu, ka nobiedējis mani ar savu dīvaino attieksmi, taču līdz šim sajūtu tikai mieru.