Durvis starp murgiem

𝟚𝟜

Siltums, vasara. Nonākam auto stāvvietā. Saule tikko norietējusi, bet tomēr vēl ir silts, kaut arī pūš neliels vējš. Zinu, ka tas, ko meklēju, ir netālu, es to jūtu, bet es nespēšu ar viņu aprunāties, ja Eliass ir blakus.

– Vai tu nevarētu atrast, kur mums palikt? Man vajag kādu uzmeklēt. Es nezinu, cik ilgi un kur jāmeklē tas, ko meklēju, bet tu varētu doties atpūsties, atrast kādu jauku viesnīcu. Domāju, ka te tādai jābūt.

– Labi, ja jau tu tā vēlies. Starp citu, ko īsti tu meklē?

– Vienu radinieci. Arkādijs aprakstīja durvis un vietu... šī izskatās kā īstā.

– Labi, satiekamies šeit pēc stundas.

Dodos pastaigāt pa ielām, cenšoties saprast, kur viņš varētu būt. Kāpēc es domāju, ka viņš varētu vēl būt šeit? Kaut kas iekšēji man saka, ka te es viņu atradīšu. Tā pati sajūta, kad meklēju Eliasu. Bet ko es teikšu? Vispār... es ļoti vēlos ar viņu aprunāties. Man ir jautājumi par viņu, par sargātājiem, par šo pasauli.

– Līna? – Dzirdu saucam manu vārdu.

Apskatos apkārt un tad pamanu neliela kalna galā pie akmens Danielu. Uz mirkli samulstu, jo īsti nezinu, ko darīt, bet atjēgusies, saprotu, ka jau raušos augšup pa kalnu.

– Ko tu šeit dari? – Viņš jautā.

– Tevi meklēju un kādu laiku jau. Es vēlos aprunāties ar tevi par to, ko tu man teici, kad pēdējo reiz tevi redzēju. Es nevaru to nekādi izmest no galvas. Man ir pāris jautājumi par sargātājiem un kambioniem. Turklāt kādu laiku neesam tikušies. Kā vispār iet?

– Tev labāk nevajadzēja te nākt. Vienkārši aizmirsti, ko teicu un dzīvo tālāk. Tev ir Eliass, kas zina tik pat daudz cik es. Un man iet pat ļoti labi, un īpaši labi gāja pirms tavas ierašanās.

– Bet tu...

– Es uzvedos kā pēdējais muļķis tavā klātbūtnē un pirmais iespaids noteikti nav tas labākais, kaut arī es tādu atstāju visiem. Man šķita, ka es jūtu naidu pret tevi, bet tas nebija naids. Zinu, ka nespēju izjust neko. Taču tu manās acīs esi savādāka, vismaz pēc notikušā. Tu atstāji iespaidu uz mani, pat pēc pirmās tikšanās reizes. 

– Ja reiz pats sev uzcēli sienu, tad arī pašam jāspēj nojaukt, vismaz dēļ dažiem cilvēkiem. Un tev taisnība, iespaids par tevi nav tas labākais, bet īsti jau es tevi nepazīstu. Ne tikai tāpēc, ka tu neļauj, bet mēs neesam pat īsti normāli runājuši, vienīgi tagad.

Beidzot es pamanu, ka Daniels it kā pasmaida, kas liek arī man pasmaidīt. Varbūt Daniels nav tik salts, cik patiesībā izliekas?

– Atvaino, ka toreiz turēju ieroci. Es nekad nebūtu tēmējis uz tevi, kur nu vēl ko vairāk, vienkārši nespētu. Zinu, ka tu man netici. Tas bija muļķīgs gājiens, teiksim tā, reflekss.

– Dīvains tev reflekss, bet ticu. Klau, vai tas bija nopietni, ko tu teici?

– Es nezinu. Nevaru beigt par tevi domāt, kopš pirmo reizi tevi ieraudzīju. Cerēju, ka tu man būsi vienaldzīga, bet tagad tu man sēdi blakus, un es tev stāstu to, ko nekad nevienam nestāstītu. Šī ir mana garākā un atvērtākā saruna vairāku gadu laikā. Es tev uzticos un man no tā...

– Bail, jo tu nevienam neuzticies. Turklāt mēs neesam tik labi pazīstami. – Viņš paskatās uz savām rokām, it kā apstiprinādams manis teikto.

Tas tiešām ir brīnums, ka spējam ar Danielu šādi sarunāties. Dievs vien zina, kas viņam ir uz sirds, ko viņš ir piedzīvojis, ka ir pazudis sevī, pašam to neapzinoties. Vēlos vēl minūti uzkavēties, bet, paskatoties uz rokas pulksteni, kas nekad nerāda pareizu laiku, saprotu, ka Eliass mani noteikti jau gaida.

– Klau, varbūt ne šodien, taču kādu dienu izstāstīsi par kambioniem un sargātājiem? Vēlētos zināt ko tie vārdi uz rokas nozīmē. 

– Protams. Tā būs gara saruna, kamēr izstāstīšu visu vēsturi, kuras beigās atklāšu tev arī tetovējuma nozīmi. - Viņš smaidot sacīja.  

– Man jādodas.

– Zinu. Dodies. Bija labi parunāt, tā vienkārši.

– Daniel... es ceru, mēs vēl satiksimies.

Nevēlos iet prom un pamest viņu, bet ja neiešu, tad Eliass mani sāks meklēt, un tas nenovedīs ne pie kā laba.

Viesnīca ir neliela, tāpat kā mūsu istabiņa. Eliass neko īpaši neprasa, tikai to, vai atradu savu radinieci. Sameloju, ka neatradu. Es sāku melot un satikties ar citu aiz viņa muguras, kaut arī tikai tāpēc, lai pajautātu, kā tam citam iet. Jūtos tik šausmīgi, kaut arī Danielu uztveru kā labu paziņu. 

– Vai tev viss kārtībā? – Eliass jautā. – Tu izskaties tāda bēdīga.

– Vienkārši esmu nogurusi.

Apguļos gultā, vairs neteikdama ne vārda. Savu acu priekšā redzu Danielu. Vēlos ar viņu pavadīt kaut nedaudz ilgāku laiku, tikai mazliet ilgāk. Tagad zinu, kāpēc šaubījos par to, vai vēlos pavadīt savu laiku ar Eliasu. Es nezinu, vai vēlos pavadīt atlikušo dzīvi tieši ar viņu. Iespējams, kādu laiku es dzīvotu mierīgu un laimīgu dzīvi, bet tas ir tikai iespējams.

No rīta pamostos un redzu sev blakus pārlocītu lapu. Es atveru to.

Līna, man nācās steidzami kaut kur doties, bet ne tikai to es vēlējos teikt. Es zinu, ar ko tu vakar satikies. Zinu, ka tu nemeklēji savu radinieci. Zinu, ka viņš ir šajā pilsētā, bet nesaprotu, kāpēc tev tas bija jāslēpj. Man šķiet, mums abiem vajag kādu laiciņu pabūt vienatnē. Es nevaru būt tev blakus, ja tu man neuzticies un slepus satiecies ar kādu citu. Satiksimies pēc pāris dienām tava tēva mājā. Ceru, ka tu mani tur gaidīsi. Mēģināšu neuzkavēties ilgi un atgriezties pie tevis pēc iespējas ātrāk.

Nevēlos skriet viņam pakaļ, jo mums tik tiešām ir vajadzīgs laiks, lai saprastu, ko gribam. Es noteikti zinu, ka nevēlos šādu steigu, nevēlos iekalt akmenī, ka vēlos būt ar viņu uz atlikušo dzīvi. Tas ir muļķīgi. Īsti nezinu, vai esmu gatava uzreiz doties uz tēva māju un tur viņu gaidīt, kā jau draudzenei pienākas. Bet vai es tā darīšu? Ja parādīsies durvis, tad došos pa tām iekšā, lai arī kur tās vestu.