Durvis starp murgiem

𝟙𝟚

Nonākam tādā kā nelielā ielā. Ceļš ir bruģēts ar akmeņiem. Mājas ir ļoti vecas. Esam nonākušas vecpilsētā. Iela ir diezgan šaura, vietas pietiek tikai gājējiem un nekam vairāk. Pieeju pie skatloga un paskatos uz savu atspulgu. Esmu tērpta vecmodīgās drēbēs un Hanna arī. Aizkavējamies pie saviem atspulgiem, līdz izdzirdam ovācijas kaut kur starp mājām. Tās šķiet tuvu, bet ir grūti noteikt, no kuras puses nāk skaņa. Dodamies uz to pusi, kur pēc mūsu domām varētu būt cilvēku pūlis. Skaņa pieaug, bet varbūt tā tikai izliekas. Drīz vien pamanām cilvēkus un izejam uz lielākas ielas. Gar ielas malu ir sastājušies milzīgs daudzums cilvēku, kuri, tāpat kā mēs, arī ir tērpti vecmodīgos apģērbos. Pa ielu virzās tādas kā parādes platformas. Ovācijas mūs aizrauj līdzi visam notiekošajam un nepamanām, ka pašas jau esam pacilātā garastāvoklī.

– Līna, es nevēlos tevi biedēt, bet uz tevi skatās aizdomīgi cilvēki. – Viņa norāda uz cilvēkiem ielas pretējā ielas.

Cenšos saskatīt, uz ko tieši viņa rāda, bet tad ieraugu puisi, ar kuru, varu apzvērēt, pirms pāris minūtēm sapazinos – Danielu. Kā gan viņš tik ātri paspēja šeit nonākt? Lai jau paliek, ne man lauzt galvu par laiku un vietu. Viņš izskatās neierasti šajās drēbēs, tik... aristokrātiski. Blakus viņam stāv Enija un Ēriks. Nebūtu iedomājusies, ka viņi ir saistīti. Zinu, ka viņi vēlas ar mani runāt, bet kā lai tieku pāri ielai? Varu ātri skriet pāri pirms orķestra, – tagad vai nekad. Saņemu Hannas roku un skrienam pāri ielai.

– Sveika, Līna, cik dzirdēju, tu jau esi pazīstama ar Danielu, – saka Enija, kad netīšām uzgrūžos viņai virsū.

Uz mirkli es samulstu, bet tad Hanna iegrūž savu elkoni man ribās.

– Hanna, šie ir mani... draugi. Enija, Ēriks. Šī ir Hanna.

– Līna, kur tu biji pazudusi, mēs jau pāris dienas neesam tikušies? – Uztraukti jautā Ēriks.

– Es... es atpūtos kopā ar Hannu.

– Pasakiet viņai to, ko es jums teicu. – Gandrīz nedzirdami saka Daniels.

– Ne šeit, šeit ir pārāk bīstami, kāds sadzirdēs. Un viņa vēl nav gatava.

– Kam es neesmu gatava? – jautāju Enijai.

Viņi visi trīs uz mani paskatās kā uz mazu bērnu, kurš ir nevietā un nelaikā starp visiem pārējiem. Saprotu, ka tieši Hanna ir viena no tām, kurai tas nebūtu jādzird, jo Enija par pieņemšanu it kā viņu „komandā" runāja tikai ar mani. Bet par ko gan viņi vēlas runāt?

– Nu... priekš tevis ir piedāvājums, tiesa gan riskants, - Enijas skatiens pavērs te uz mani, te uz Hannu.

– Līna, tu ar mums vai kā? – dusmīgi jautā Daniels.

Es paskatos uz Hannu un saprotu, ka nevēlos atkal piedzīvot tās šausmas. Man ļoti patika šīs dienas un kopā ar Hannu pavadītais laiks, tāpēc nevēlos ar viņu atkal šķirties. Atkāpjos, nostājos blakus Hannai. Esmu nolēmusi palikt ar Hannu, bez tam, es viņus tik labi nepazīstu, itīpaši Danielu. Ko gan viņi vispār iedomājas?

– Nu labi, tas ir tavs lēmums. – Apbēdināti saka Enija.

Mēs ar Hannu jau dodamies prom, kad izdzirdam skaļu troksni, kas seko aiz parādes. Tas pastiprinās, līdz noskan spalga skaņa un izbirst visu māju logi. Cilvēki sāk krist panikā un skrien prom. Es stāvu un gaidu, lai redzētu, kas notiks. Starp cilvēkiem nespēju neko saskatīt, pamanu tikai ēnu, kas slīd gar mājas sienu. Tā ir liela un atbaidoša. Tas, kas mums tuvojas, nav nekas labs. Mani kāds satver un rauj prom. Metos bēgt, pamanu, ka manu roku ir satvēris Daniels. Skrienam lejā pa ielu kopā ar pūli. Ik pa brīdim parādās durvis, it kā zinot, ka vajag glābt visus šos cilvēkus. Drīz vien durvis sāk parādīties arvien biežāk un biežāk, bet cilvēku paliek arvien mazāk un mazāk. Jūtu, ka nevarēšu vairs tik ātri paskriet, jo sāku piekust. Mūsu priekšā parādās durvis. Ēriks satver Hannas un Enijas roku, bet Hanna pēdējā brīdī paspēj satvert Daniela roku, lai mēs visi varētu nokļūt vienviet. Jūtu, kā krītu un redzu gaismu.