Durvis starp murgiem

𝟙𝟜

Sniegpārslas iešaujas man sejā kā asas adatas, un aukstums pārņem manu ķermeni. Esmu šauras ielas vidū. Mājas ir nelielas. Ir auksts. No debesīm lēnām krīt sniegpārslas. Visticamāk šajā vietā ir janvāris vai februāris... vai arī esmu totālā Arktikā. Man mugurā ir biezs mētelis, liela šalle un silti zābaki, bet aukstumu vēl joprojām jūtu. Zinu, ka atradīšu šeit kaut ko svarīgu. Viss ķermenis vienkārši kliedz, ka te kaut kas ir.

Cilvēki ir ietinušies pamatīgās drēbju kārtās, tā ka nevar saprast, vai cilvēks ir resns, vai vienkārši viņam mugurā ir desmit džemperi. Uz ielām atrodas ielu mākslinieki, cenšoties nopelnīt kaut ko šajā aukstajā laikā. Staigāju pa ielām, meklējot kaut ko, bet kā lai meklē kaut ko, ja pats īsti nezini, ko. Nonāku uz plašākas ielas. Tās galā izdzirdu baznīcas zvanu. Skatos uz baznīcu un pēc mirkļa saprotu, ka intuīcija liek iet, iet tur. Varētu tur ieiet sasildīties, jo esmu jau pamatīgi nosalusi, kaut arī esmu šeit pavisam niecīgu laika brīdi. Baznīca priekš šīs pilsētas ir liela, bet ne grezna. Atveru smagās baznīcas durvis. Kaut baznīca ir liela, tomēr iekšpusē tā šķiet mājīga un pat silta. Knapi esmu paspērusi pāris soļus, kad man pretī nāk mācītājs. Viņš ir neliela auguma un pavecs, bet ar tik jauku seju, ka pat visnejaukākais cilvēks nespētu nepasmaidīt pretī vai pateikt ko nejauku.

– Labdien Dieva mājās, kur jūs vienmēr esat gaidīti. Vai esat nosalusi? Varu jums piedāvāt tēju.

Nebiju gaidījusi tik lielu laipnību un pretimnākšanu, bet no piedāvājuma neatsakos. – Jā, labprāt.

Mācītājs tūlīt pat aiziet, bet es tikmēr iekārtojos vienā no soliem. Kā jau ierasti, baznīcā ir kapa klusums, ka dzirdu pat savu sirdi sitamies.

– Lūdzu, jūsu tēja.

– Paldies.

– Redzu, ka jūs neesat vietējā, jo mūsu laikapstākļiem esat plāni saģērbusies. Tāpēc baznīca atrodas šī ciemata centrā, lai jebkurš varētu atrast patvērumu un iedzert siltu tēju. Kā arī baznīcā ir ierīkota neliela slimnīca. Un, pats par sevi, arī naktsmītne.

– Cik neparasti. Slimnīca baznīcā. Bet vismaz Dievs spēj būt tuvāk slimniekiem un tiem palīdzēt. Un tēja arī tik garšīga! – Iedzeru otru malku no porcelāna tases.

– Jā, nācās. Šajā pilsētā neklājas viegli, vēl vairāk visu pasliktina tas, ka ir mūžīgs aukstums. Pie mums bieži vien iegriežas cilvēki ar apsaldējumiem.

– Laikam šī pasaule nesaudzē cilvēkus. Cik gan tas ir negodīgi, – izdzeru savu tasīti sausu.

– Tas gan. Mums nesen tika atvests viens pacients ļoti smagā stāvoklī, turklāt ļoti plāni saģērbies. Viņam citviet esot uzbrukuši tie briesmoņi. Labi, ka labi cilvēki viņu pamanīja un atveda šurp. Domājām, ka neizdzīvos, bet brīnumi notiek, un viņam kļūst labāk. Šeit neuzskaitāmi daudz brīnumu ir notikuši.

Mani ieinteresē tas, par ko viņš tagad runā, jo dziļi sirdī ceru, ka tas varētu būt Eliass, kaut izredzes uz to ir niecīgas. Taču balsis, ko dzirdēju... Šaubos, vai tā ir sagadīšanās, ka pēc to dzirdēšanas tiku atvesta šeit. Domāju, vai jautāt viņam par to, kas ir šis pacients. Nolieku tasīti sev blakus un nolemju pajautāt, tīrās ziņkārības pēc.

– Kas ir šis pacients?

– To nu es nevaru atklāt, bet varu pateikt, ka viņš nevarētu būt daudz vecāks par jums. Tāds gara auguma, ar brūniem matiem. 

Mana sirds sāk sisties straujāk, jo zinu, ka tas, iespējams, varētu būt viņš. Man ir jāredz, vai tas tik tiešām ir viņš. Saprāts ir atslēdzies un sirds pilnā skaļumā kliedz, lai uzzinu vairāk par pacientu.